Visiem garšo vista
NATO mācībās „Baltops 2014” piedalījās ap 2000 jūrnieku no 14 dažādām valstīm un 30 kuģu.
Baltijas jūra nav liela, bet dažbrīd pietiekami nemierīga, lai pamatīgi izbaudītu viļņu spēku, saka britu jūras kara flotes kuģa „Montrose” apkalpe. Īsi pirms Baltijas tas atceļojis no Vidusjūras, kur piedalījās operācijā, pavadot ķīmisko elementu kravas no Sīrijas. Uz kuģa ir ap 200 cilvēku liela apkalpe, kuri viļņos vada jau teju otro mēnesi.
„Montrose” ir jūrnieku darba vieta un mājas vienlaikus. Tāpēc svarīga loma, piemēra, ir pavāriem, kam jāgādā, lai vējā un saulē, augšup un lejup pa kāpnēm pamatīgi noskrējušamies jūrniekiem būtu kārtīga maltīte. Šefpavārs Marks Jangs stāsta, ka šodien pusdienās būs kartupeļi, zaļo zirnīšu sautējums un gaļas veltnītis. Virtuvē strādā seši pavāri, un pie katliem un pannām viņi vada līdz pat 16 stundu dienā, gatavojot trīs siltas ēdienreizes un nereti arī papildus cienastus svētkiem un pieņemšanām.
Uz kuģa ir arī veģetārieši, cilvēki, kuri nepanes pienu vai miltu ēdienus. Arī par viņiem padomāts, saka Jangs, bet viens produkts lielākajai daļai jūrnieku esot īpaši iecienīts. „Godīgi sakot, viņiem visai labi garšo vista, visi ēdieni, kur tā ir klāt – vista ar sīpoliem, grilēta vista un tā tālāk,” saka Jangs.
Baltijas jūrā pašu ķertas zivis jūrnieku ēdienkartē gan neesot. „Nē, diemžēl, mums nav atļauts zvejot,” atzīst šefpavārs.
Būdams starptautiskos ūdeņos, krastā kuģis produktus nepērk - tos iepriekš pasūtot un tad piegādājot kompānijas.
Medikamenti visiem dzīves gadījumiem
Tikpat būtiski, cik pavāri, ir arī mediķi. Uz „Montrose” strādā divi ārsti, kuri sniedz palīdzību, kad vien nepieciešams, un reizē ir arī psihologi.
Viens no kuģa ārstiem Elens Kriss Korbins stāsta, ka jātiek galā ar ļoti dažādām situācijām. „Kad jums ir klepus vai esat saaukstējušies, jūs vēršaties pie ārsta, gluži tāpat arī te. Tā kā šis ir kara kuģis un nereti nokļūst stipros viļņos, tad gadās, ka priekšmeti krīt no plauktiem vai jūrnieki no kāpnēm un gūst savainojumus. Mums ir arī tāds aprīkojums, lai varētu palīdzēt cilvēkiem ugunsgrēku, plūdu un citu katastrofu gadījumos. Esot uz karakuģa, jūs nekad nevarat zināt, kas var gadīties, jo mēs ceļojam uz bīstamām vietām un mums jābūt gataviem ikvienam incidentam,” norāda Korbins.
Smagākos gadījumos, kad veicamas operācijas, piemēram, kādam gadījies aklās zarnas iekaisums, pacientus cenšas nogādāt krastā.
Ar jūras slimību esot individuāli – vieni pārdzīvo viegli, citiem tā sagādā lielākas grūtības, taču ir arī jūrnieki, kas spiesti pārcelties uz krastu, jo pēc vairākām reizēm sapratuši, ka viņu organisms, lai cik arī mīļi nebūtu ūdens plašumi, šūpošanos nepacieš.
Jūrnieku vajadzībām ir arī sporta zāle un treneris, bet, kā saka paši karavīri, vislabākais trenažieris ir kāpnes, pa kurām augu dienu jākāpj augšā lejā desmitām reižu, turklāt pie viena atceroties pieliekt galvu, lai neatdauzītu pret dažādiem šķēršļiem.
Tas viss piederoties pie dzīves, kuru jūras savaldzinātie nemainītu ne pret ko citu.
