Dzīve pēc Zolitūdes traģēdijas: Nav laulības, nav atbalsta un kompensācijas

Kaut arī bijusi mīlestība un gadiem ilga dzīve kopā, tomēr, ja nav laulības apliecības,  tad valsts acīs tu esi savai otrajai pusei pilnīgi svešs cilvēks, un, kad dzīvesbiedrs iet bojā, nepienākas nekādas materiālas kompensācijas un atbalsts ne no valsts, ne pašvaldības puses. To skaudri apliecina Zolitūdes traģēdijā bojāgājušo civilsievu stāsti. 

Divas no viņām piekrita ar Latvijas Radio notikušajā dalīties - tagad, astoņus mēnešus pēc traģēdijas. Par faktiskās faktiskās civillaulības fakta konstatēšanu traģēdijā bojāgājušā glābēja civilsieva vērsusies tiesā. 

Nepaspēja apprecēties

„Nē, viņš negribēja formālu, viņš gribēja, lai tas ir skaisti. Precas taču vienreiz dzīvē, vismaz visi taču tā domā, ka tā ir. Tā viņš arī gribēja…” Iveta stāsta par Edgaru - viņas dzīvesbiedru un par abu plāniem. Edgars bija ugunsdzēsējs glābējs. Arī Iveta domāja, ka vajadzētu abu attiecības noformēt.

„Jo es jau viņam teicu, ka ja kaut kas ar tevi notiks, tad mani neielaidīs slimnīcā pat pie tevis. Viņš teica - “Ko tu āksties, ar mani nekas nenotiks! Kas tad var notikties?” atminas Iveta.

Lai arī par kāzām viņi bija runājuši, tomēr viņi nesteidza laulāties, domājot, laika daudz. Taču nepaspēja. Kopā viņa bija četrus gadus, no tiem trīs gadus dzīvoja kopā. Pērnā gada 21.novembra vakarā Edgara dežūras laikā sabruka Zolitūdes veikala „Maxima” griesti. Edgars Reinfelds bija viens no trim glābējiem, kas gāja bojā otrajā nogruvumā. „Nē, nevar pārstāt par to domāt, es tik daudz esmu izdomājusi variantus, kā būtu bijis, kas būtu bijis, pat, ja es būtu ātrāk piezvanījusi tajā vakarā, varbūt viņš izietu laikā ātrāk, tur kur nevar nogrūt,” saka Iveta.

Un šajā laikā arī Iveta saņēma no valsts puses skaidru vēstījumu - tā kā attiecības nav noformētas, Edgaram viņa nekas nav. Proti, līdz ar to viņai, tāpat kā citām civilsievām vai civilvīriem, nepienākas tā sociālā palīdzība un atbalsts, kas pienāktos, ja viņi būtu precējušies. Uzskatot, ka attieksmei būtu jābūt vienlīdzīgai, Iveta ir vērsusies ar pieteikumu tiesā par faktiskās civillaulības fakta konstatēšanu.

Civilsieva uz valsts palīdzību nepretendē

Līdzīgas lietas jau ir bijušas. Piemēram, pirms dažiem gadiem Jēkabpilī darba pienākumus veicot nošautā policista lieta. Toreiz tiesā vērsās viņa civilsieva, un tiesa atzina kopdzīves faktu. Valdība pēc Iekšlietu ministrijas rīkojuma nolēma ne tikai radiniecei, bet arī civilsievai izmaksāt vienreizēju pabalstu saistībā ar amatpersonas bojāeju.

Tiesa šobrīd ir vienīgais ceļš, kā pierādīt kopdzīvi. Taču ne visi gatavi vai vēlas tiesāties. „Es vīru pazīstu… Es jums tūlīt pateikšu, man bija septiņi gadi, kad es tā zināju, ka viņš ir pasaulē. Ja man ir šobrīd 45 atņemam septiņus, 38 gadus [pazinu],” saka Daiga.

Šī sieviete lūdz sižetā viņas vārdu neminēt, arī viņa ir viena no Zolitūdē bojāgājušo cilvēku dzīvesbiedrēm. Abi bija nodzīvojusi apmēram 20 gadu laulībā, tad oficiāli izšķīrušies, taču tad dzīvē atkal bijuši kopā kā pāris līdz pat pērnā gada 21.novembra vakaram, kad sabruka Zolitūdes “Maxima” griesti. Taču traģēdijas brīdī viņu attiecības nebija reģistrētas.

„Pašai man noteikti nākas sastapties ar to, ka es kā faktiskā jeb kā senāk teica - civilsieva, nevaru pretendēt uz kādu materiālu palīdzību vai vienalga uz kādu palīdzību, to var saņemt tikai mani bērni,” norāda Daiga.

Piemēram, sieviete nevarēja uzreiz pretendēt uz sociālo rehabilitāciju, arī psihologa palīdzību. Viņai bija jāsavāc gūzma iesniegumu un jāiesniedz Sociālās integrācijas valsts aģentūrā. Tas radījis vilšanos.

„Tādēļ, ka šie pierādījumi bija ļoti daudz. Bija arī daudzi iesniegumi, arī tas netika pilnībā ņemts vērā, man nācās vairākas reizes zvanīt, vai viņi ir piekrituši tam,” viņa uzsver.

Kad jāsāk dalīt mantojums, likumīgie radinieki neatzīst faktiskos

Pēc Zolitūdes traģēdijas labdabības organizācijā „Ziedot.lv” vērsušies pēc palīdzības vairāki cilvēki, kuriem problēmas radīja nereģistrētās attiecības.

„Piecos gadījumos bija situācijas, kad faktiskā laulībā cilvēki bija dzīvojuši, bet nebija nokārtojuši formalitātes un mēs arī nevarējām palīdzēt”… Labdarības organizācijas “Ziedot.lv” vadītāja Rūta Dimanta norāda, ka šiem cilvēkiem tad organizācija ieteica vērsties tiesā un tiesiskā ceļā pierādīt, ka šīs attiecības ir bijušas.

„Mums kā labdarības organizācijai nav iespējas konstatēt, ka tiešām šie cilvēki ir dzīvojuši partnerattiecībās, faktiskā laulībā,” saka Dimanta.

Dimanta arī norāda - kamēr ģimenēs nav nekādu naudas attiecību, liekas viss ir labi, visi visu atzīst, taču, kad jāsāk dalīt nauda, bieži vien likumīgie mantinieki negrib atzīt faktiskos.

„Tas pats attiecas arī uz bērniem, kas audzināti faktiski ģimenē, bijusi tēvs un māte faktiski, taču juridiski nav nokārtots, nav aizbildnība, nav audžu ģimene. Piemēram, mamma gāja bojā, viena meita ir meita, bet divas meitenes, kuras viņa audzināja, nekas neskaitās,” klāsta Dimanta.

Dimanta piebilst, ka organizācija, protams, to ņēmusi vērā un palīdzējusi abām meitenēm.

Taču, kā rīkoties šādās situācijās, kad problēmas rada nereģistrētas attiecības, Dimanta saka - jāskatās acīs realitātei. „Pasaule iet uz priekšu, laulības institūts ir klasiska, attiecības tagad ir ļoti dažādas, ja būtu iespēja reģistrēt partnerattiecības vienkāršotākā ceļā, iespējams, tas daudzos gadījumos palīdzētu,” atzīmē labdarības organizācijas vadītāja.

Valstij pārmet nevēlēšanos aizsargāt civillaulībā dzīvojošos

Tāpat arī Zolitūdes traģēdijā bojāgājušo tuvinieki palīdzību meklējuši biedrībā „Zolitūde 21.11”. „Jo ne valsts, ne pašvaldība neredz šos cilvēkus vispār, tādēļ, ka viņiem nav dokumentu, kas pierādītu tiesisku saiti ar bojāgājušo cilvēku,” norāda biedrības pārstāve Regīna Ločmele-Luņova. Te nav vienmēr arī tikai runa par materiāliem pabalstiem, daudzi gluži vienkārši grib izrunāties.

„Tad es saprotu, ka ir nepieciešama arī psiholoģiskā palīdzība, jo tie bija cilvēki, kas viņus mīlēja. Un civilsieva vai civilvīrs dzīvoja kopā un kuri pārdzīvo visvairāk no blakus esošajiem. Un vissmagākais jautājums, kādā veidā varētu šiem cilvēkiem palīdzēt. Latvijā vienīgais veids, kādā var pierādīt, ka cilvēkiem ir bijusi kopdzīve, ir tiesa par faktiskās laulības fakta atzīšanu,” atzīmē Ločmele – Luņova.

Viņa atzīmē, saprotams, ka visu nosaka normatīvie akti un pieeja ir ļoti formāla, bet valsts jau pastāv arī tāpēc, lai, redzot problēmas, mainītu likumus. Viņa piebilst, ka varbūt esot jāielūkojas ir citu valstu pieredzē, kā tās risina šādas situācijas.

Jau pirms Zolitūdes traģēdijas, kurā vienā dienā gāja bojā 54 cilvēki, jautājums, kā pasargāt nereģistrētās attiecībās esošus cilvēkus, bija aktuāls. Piemēram, jau kopš pērnā gada portālā „manabalss.lv” resursu centra sievietēm „Marta” vāc parakstus. „Un mums praktiski Martas centrā katra desmitā sieviete nāk ar šādiem jautājumiem…” saka centra „Marta” valdes locekle Iluta Lāce. Viņa uzsver, ka valsts neaizsargā faktiskās ģimenes un pēc otra cilvēka bojāejas vai attiecību iziršanas otrs partneris paliek kā pie sasistas siles.

„Mēs redzam, ka valsts nav izdarījusi visu, lai tiesiski aizsargātu šos iedzīvotājus. Mēs nu jau kuro gadu ceļam šo jautājumu, mēģinām rast risinājumu, bet diemžēl mēs atduramies pret moralizējošu attieksmi, diskriminējošu attieksmi,” norāda Lāce.

Centra “Marta” pieredze arī liecinot, ka cilvēki neiet dokumentus formēt, piemēram, slēgt dažādus līgumus.

„Nu mums ir bijušas, piemēram, situācijas, kur ir ļoti ilgstoša kopdzīve, un sieviete ir cienījamos gados, un viņas partneris nomirst, un viņas partneris nomirst pēc 40 gadu kopdzīves, un parādās partnera bērni, un sievietei nepienākas nekas, lai arī viņa ieguldījusi mājā, dārzā, visā, kas ir ap viņu, mājā, dārzā, viņa ieguldījusi savu enerģiju, laiku, mantu un naudu, un pēkšņi izrādās, ka tas viss uz viņu neattiecas,” saka Lāce.

Viņa arī norāda, ka valstij nevajadzētu izlikties nemanām „de facto” ģimenes un „de facto” dzīvesbiedrus. Proti, daudzās valstīs viņiem ir labvēlīgs regulējums - tiesiska aizsardzība, ko vajadzētu ieviest arī Latvijā. „Varētu Civillikumā paplašināt ģimenes definīciju, ietverot faktiskās attiecības, faktiskais dzīvesbiedrs. Es saredzu, ka tur ir vajadzīgs speciālistu diskusijas, tieši kādā veidā tas varētu notikt, bet šobrīd tās diskusijas neizvēršas no tā aspekta puses, ka ir šī moralizējošā attieksme, kas ir labi, kas ir slikti - ja jūs esat "de facto"" attiecībās, laulājaties un nekādi citi aspekti netiek apskatīti. Un tas nu tā kā nav valstiski atbildīgi, ja mēs zinām, ka mums ir ļoti liels skaits bērnu - teju puse, kas dzimst "de facto" attiecībās,” norāda Lāce.

Ministre: Likumu grozījumi būtu Satversmes pārkāpums

Savukārt tieslietu ministre Baiba Broka (NA) gan uzskata, ka nekādas izmaiņas likumos nav jāveic. Viņa domā, ka tas būtu Satversmes pārkāpums.

„Satversmē mēs skaidri pasakām, ka valsts iestājas un aizsargā ģimeni, un ģimene, tā ir balstīta uz laulību, kas ir savienība starp vīrieti un sievieti. Tas ir tas veids, kādā Zolitūdes traģēdijā arī, piemēram, Rīgas dome lēma par to, ka kompensācijas notika saskaņā ar civillikuma regulējumu, nosakot radniecības pakāpi. Un, protams, dzīves situācijas ir tādas, ka izturoties vieglprātīgi pret atbildības savstarpēji, pret dzīves notikumiem, pāri nereģistrē savas attiecības,” argumentē Broka.

Centrā “Marta” savukārt uzskata, ka, ja ģimene ir ar vienādības zīmi ar laulību, tad jau sanāktu, ka, piemēram, mamma vai tēvs, kas audzina bērnu viens, nav ģimene, jo nav laulības fakta. Tāpēc Latvijas Radio ielūkojās Satversmē. Tur 110.pantā teikts: “Valsts aizsargā un atbalsta laulību - savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības”.

Latvijas iedzīvotājiem kopdzīve bez laulībām ir pieņemama

Latvijā arī šobrīd ir diskusijas, kā padarīt laulības vilinošākas iedzīvotājiem. Broka atzinīgi vērtē Latvijas Zvērināto notāru padomes neseno priekšlikumu, ka laulības varētu slēgt pie notāra, ne tikai dzimtsarakstu nodaļās un baznīcās. Notariāta institūta direktors Gatis Litvins uzskata, ka šis priekšlikums varētu laulību institūtu padarīt laulības pievilcīgākas.

Piemēram, Igaunijā laulību var slēgt ne tikai dzimtsarakstu nodaļā vai baznīcā, bet arī pie notāra. „Tādā veidā, pirmkārt, paplašinot tās vietas un piedāvājot savādāku pakalpojumu. Jo notārs ne tikai reģistrēs šo laulību, bet arī vienlaicīgi sniegs juridisko palīdzību, kas nāks bonusā (…) Kur nāk klāt šis juridiskās palīdzības pakalpojums,” saka Litvins.

Kāda ir iedzīvotāju attieksme pret laulības institūciju, vēstas nesens SKDS pētījums. Dati liecināja, ka 70% Latvijas iedzīvotāju teica, ka divu partneru kopdzīve bez laulības ir pieņemama. Pētījumā noskaidrots arī, kāpēc cilvēki dzīvo kopā partnerattiecībās, bet nav precējušies. Turpina SKDS vadītājs sociologs Arnis Kaktiņš:

„Un tā pirmā svarīgā lieta ir, ka katrs ceturtais saka - tas ir tikai pagaidām, mēs jau kaut kāds plānojam, gan jau, ka mēs tuvākajā nākotnē to izdarīsim. Ja mēs skatāmies statistiku par noslēgtajām laulībām, tad tā vien izskatās, ka pagaidu stāvoklis daudzos gadījumos ir ilgstošs vai ar tendenci ieilgt. No tiem, kas nesaka pagaidām, trīs visbiežākie iemesli ir sekojoši - cilvēki saka, ka neredz jēgu laulāties, ka tas viņu attiecībās neko tāpat nemainīs, ka tas ir tikai un vienīgs tāds simbolisks akts,” uzskaita Kaktiņš.

Katrs trešais arī saka, ka nelaulājas, jo tas ir sarežģīti un dārgi, un arī katrs trešais nelaulājas, jo līdz šim nav nonācis situācijās, kad laulību statuss būtu nepieciešams. Turklāt pētījums liecina, ka biežāk vīrieši saka, ka neredz jēgu laulāties. Savukārt sievietes biežāk teikušas, ka nelaulājas, jo vīrieši negrib.

Tiesa, Centrālās statistikas pārvaldes dati vēsta, ka pēdējos trīs gados nedaudz pieaug noslēgto laulību skaits.

„Šobrīd no tāda formāli juridiskā viedokļa raugoties, cilvēki, kas dzīvo nereģistrētās attiecībās šobrīd ir sveši cilvēki…,” norāda notariāta institūta direktors Gatis Litvins norāda, ka, nereģistrējot kopdzīvi arī rodas problēmas. „Valsts šobrīd ir iedevusi divas iespējas, kā to sakārtot, viena - noslēgt laulību, vienreizēja reģistrācija, kas uzreiz palīdz sakārtot attiecības. Otrs - var nereģistrēt attiecības, bet tad jānoslēdz atsevišķs civiltiesisks līgums (...),” atzīmē Litvins.

Notāri pamanījuši, ka šādu līgumu slēgšana nav bieži sastopama. Taču vismaz pagaidām, kamēr nav citu risinājumu, tas ir vienīgais veids, kā vismaz daļēji cilvēki, kas dzīvo nereģistrētās attiecībās un nevēlas laulāties, var sevi kaut kādā pasargāt no daudzām traģiskām sekām. Ja tas nav izdarīts, tad Zolitūdes traģēdijā bojāgājušo dzīvesbiedru pieredze liecina, ka valsts palīgā nenāks.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti