Dzīve pēc cīņas ar vēzi: Ilzei no smagās slimības palīdzēja atgūties citi šīs nelaimes skartie

Šogad labdarības maratona "Dod pieci" ziedojumu vākšanas mērķis ir atbalsts cilvēkiem, kuri pēc vēža ārstēšanas vēlas saņemt palīdzību un saprast, kā dzīvot tālāk. Vienā no šādām organizācijas "Dzīvības koks" nometnēm piedalījās arī Ilze, kurai no smagās slimības palīdzēja atgūties cilvēki, kurus skārusi tā pati nelaime.

"Šī slimība, ārstēšanās… Tas nav ne ar ko salīdzināms, pat ne ar gripu nedēļas garumā vai nezinu, plaušu karsoni vai ko. Tas viss ir daudz, daudz nopietnāk," stāsta Ilze, kurai 2014.gada decembrī diagnosticēja krūts vēzi.

Sākumā Ilze devās uz krūšu ultrasonogrāfiju, un pēc tās viņai teica, ka pastāv iespēja, ka veidojums krūtīs ir ļaundabīgs audzējs.

Pēc nedēļas Ilze tika pie onkologa, kurš pateica, kādi dokumenti jānokārto, lai sāktu ārstniecības procesu Latvijas Onkoloģijas centrā.

"Tad tā mašīna sāka strādāt ļoti ātri. Tai pašā dienā tika veikti visi izmeklējumi, jau pārbaudīja, vai nav metasstāzes, biopsija, jau nozīmēts [ārstu] konsīlijs," stāstīja sieviete.

Ilze atzina, ka šoka par diagnozi nebija. Viņa bija pieļāvusi domu, ka tas varētu būt vēzis, taču bija tāda kā stindzinoša neziņa par to, kas būs un kāda ārstēšanās viņu sagaida.

"Man nebija tā, ka es raudāju. Es nedauzīju galvu pret sienu – kā tur, ko tur. Nē, tā man nebija. Kas man palīdzēja – es ļoti daudz informācijas meklēju internetā.

Jo mēs zinām, ka ārsti ir ļoti aizņemti un tās vizītes nav tik garas, lai visu paspētu izrunāt," stāstīja sieviete.

Pacientu un viņu tuvinieku atbalsta sapulces Ilze sāka apmeklēt jau ārstēšanās laikā. Tur viņa sastapa cilvēkus, kas izslimojuši vēzi vai vēl aktīvi ārstējas.

Viņasprāt, tikai tie cilvēki, kuri izslimojuši vēzi vai vēl ārstējas, zina, cik smags ir laiks, kad norit ārstēšanās. Kad trīs diennaktis pēc kārtas nevari aizmigt, kad pēc ķīmijterapijas nevar sazvanīt ārstu. "Tu sēdi mājās un gaidi, kas būs. Un tad, kad tas notiek, tev nav, kam pajautāt."

Sarunas un vēlāk arī rehabilitācijas programma Ilzei palīdzēja saprast, kā atsākt dzīvi pēc ārstēšanas.

"Tur ir iespēja parunāties ar visiem ārstiem, kas nometnē lasa lekcijas, un kas bija ļoti, ļoti svarīgi – mums bija iespēja sanākt kopā visiem tiem, kas slimojuši. Un tā atmosfēra neaprakstāma. Pilnīgi savādāka.

Jo mūsu starpā nav jārunā īpaši par to, kā bija, kas tur bija. Visi tam gāja cauri, visi to zina, un tas deva diezgan lielu brīvību komunikācijā," teica sieviete.

Ilze stāstīja, ka viņai bija svarīgi satikties ar cilvēkiem, kuriem pagājuši jau vairāki gadi pēc ārstēšanās, un saprast, kā tikt atpakaļ ikdienā.

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti