Sadaļas Sadaļas

Dzirkaļu ģimene Burtnieku novadā audzē bioloģiskos dārzeņus un rūpējas par audžubērniem

Braucot no Valmieras uz Matīšiem, šosejas malā ir norāde ar interesantu māju vārdu „Varšavas”, tajās jau vairākās paaudzēs saimnieko Dzirkaļu ģimene. Šajā bioloģiskajā saimniecībā izaudzētie dārzeņi ir pircēju iecienīti ne tikai tuvākajās vietās – Valmierā un Burtniekos, bet arī Cēsīs  un Rīgā. Paralēli lauku darbiem, saimnieki Sniedze un Jānis Dzirkaļi uzņēmušies arī rūpes par trim audžu bērniem.

Dzirkaļu ģimene Burtnieku novadā audzē bioloģiskos dārzeņus un rūpējas par audžubērniemGunta Matisone

Māju vārdam „Varšavas” saimniekiem ir savs skaidrojums,  uzsverot šī vārda sadaļu „Var”, jo viņu saimniecības moto ir „Var un Dara”. Bet pirms sākt sarunu saimnieks Jānis aicina doties pie trim lieliem bērziem, kas savā ziņā ir šo māju vēstures liecība.

“Manam tēvam bija trīs bērni ģimenē, tādēļ šinī vietā ir trīs bērzi iestādīti katram dēlam, kad beidzās otrais pasaules karš. Tā mēs te arī dzīvojam un saimniekojam, kā bioloģiskā saimniecība darbojamies no 2015.gada,” stāsta Jānis.

Piemājas saimniecības 14 hektāros, šķiet ,aug, vai viss  ogu un dārzeņu klāsts, ko vien Latvijā var izaudzēt. Jau pirms kovidlaika saimnieki uzsāka arī tiešo tirdzniecību, piegādājot dārzeņus pircēju dzīvesvietās, bet ierobežojumu laikā šis pakalpojums kļuvis arvien populārāks.

“Cilvēki it sevišķi to izjuta pagājušo gadu, kad uz veikaliem negāja, kad sākās tas un tad bija ļoti priecīgi, ka ir tāda iespēja, ka piezvana un pieved, pasūta, visu sarunājam,” saka Jānis.

Vaicāts, vai visu spēj paveikt, saimnieks atzīst, ka nespēj: “Tik, cik paši varam izdarīt, to darām. Mums vienmēr daudz darba ir, darba ir tik daudz, ka nespēj padarīt visu.

Šeit darba pietiek laukos un ja izdomā savu nišu, savu sortimentu, es domāju, ka var arī ar to diezgan, neteiksim labi nopelnīt, bet izdzīvot var, bērnus esam izskolojuši.”

Dzirkaļu ģimenē izaudzināti četri bērni un lai arī lauku darbi prasa laiku un enerģiju, Sniedze un Jānis uzņēmušies arī rūpes par trim audžu bērniem.

“Audžu bērni mums ir pusaudži – 9, 14, 15 gadus veci. Pie mums jau dzīvo gandrīz 3 gadus divi brāļi un viens puisis pie mums ir pusgadu, tā, ka audžu ģimenes statusā esam jau ar tādu nelielu stāžu. Lielie bērni skolas pabeiguši, mums jau mazais gāja 8.klasē, tad jau mēs tā sākām spriest, lielie bērni paši mūs tā kā uzvedināja uz tādu domu, vienkārši māja ļoti klusa paliek, visi pazūd, katrs uz savu pusi, visi ir lieli un tad pārāk kluss. Tagad mums nav kluss, tagad mums te iet ļoti jautri. Tie mazie noskatās no tiem lieliem un viņi ņem to priekšzīmi, es ļoti ceru, ka viņi turpmāk arī tā darīs. Lielie atbrauc un tad viņi jūtas jau kā māsas, brālis, tas baigais plusiņš, tas vieno – tā saticība, mīlestība. Viņi jau jūtās, kā mājās, kā ģimenē,” gandarīta ir Sniedze.

Dzirkaļu dēls Jānis stāsta, ka audžu brāļu ienākšanu ģimenē atbalstījis arī viņš: “Tur arī bija mans vārds, vai es vēlos, vai nē, bet nu jau esam visi sadzīvojušies kopā. Es pat nesaucu, ka viņi ir man audžu brāļi, man viņi ir brāļi.”

Sniedze un Jānis gan arī vērtē, ka viegls nav šis pienākums – būt audžu vecākiem: “Mums jābūt, kā psihologiem, jo mums ir pusaudžu vecuma bērni un katram ir sava domāšana, sava gribēšana. Viegli nav. Viņi jau pat augus nepazina, pat sēkliņas nepazina, neko, tagad viņi daudz ko ir iemācījušies, laukos būdami. Daudz, daudz nezināja. Vēl diezgan daudz ir arī sabiedrības nostāja pret audžu ģimenēm, lai cik tas dīvaini nebūtu. Kad pirmos bērnus paņēmām, daudzi gan skolā, gan apkārtnē tāpat teica – ārprāts, dullie, ko viņi dara. Šie bērni ir ar dažādiem raksturiem, dažādu dzīves pieredzi, citam vieglāku, citam smagāku.

Mēs tagad redzam, kā 3 gadu laikā šie bērni tagad ir mainījušies uz labo pusi, viņi kļūst par tādiem foršiem, jaukiem cilvēkiem.

Tas ir tāds gandarījums no tā visa. Cenšamies, cenšamies iedot viņiem to labāko, ko mēs varam iedot dzīvē.”

„Varšavas” ir mājas, kurās saimniekojušas vairākas paaudzes un kā vērtē saimnieks Jānis Dzirkalis, tad būs arī turpinājums: “Pašlaik izskatās, ka ar pārņemšanu nebūs problēmas, jo mūsu pašu mazākais bērns, kā mēs smejam, tas ir tagad pie mums vēl palicis, prom netaisās. Viņš tā kā būs gatavs pārņemt mūsu saimniecību.

Dēls atzīst: “Nāksies būt, mantinieks jau esmu. Nevēlos mukt vairs, padzīvoju nepilnu pusgadu Norvēģijā un sapratu to, ka ārzemes nav īsti priekš manis. Tā jau darbs tur, viss ir forši, patīkami, bet nu mājās ir mājās, esmu uzaudzis šeit un negribas to visu pamest.”

Šonedēļ,  Burtnieku novadā tika godināti konkursa „Burtnieku novada uzņēmēju gada balva” laureāti un viņu vidū arī Dzirkaļu ģimene nominācijā „Ģimene lauku sētā”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt