Aculiecinieks

Aculiecinieks

Aculiecinieks

Aculiecinieks. Eiro

Aculiecinieks. «Dzintariņa Olga»

«Dzintariņa» Olga. Pēc 40 gadu darba deju kolektīvā arvien «pa gaisu»

Skrejošu soļu un balsu kņadas pārtraukta, viņa pasmaida: “Viņi nezina, ka es jau esmu klāt! Droši vien nevar sagaidīt koncertu!” Olga Freiberga pēc četru mēnešu pārtraukuma ienākusi Mazajā Ģildē. Viņas bērni, tautas deju ansambļa “Dzintariņš” daudzie dejotāji skrien uz pēdējo mēģinājumu. Ziemassvētku koncerts paredzēts kā pārsteigums vecākiem un paldies pašai Olgai - “Dzintariņa” ilggadējai mākslinieciskajai vadītājai, kas pēc vairāk nekā 40 gadu darba tautas deju kolektīvā nu devusies pensijā.

“Mans dejas mūžs bijis garš un skaists”, saka staltā sieviete, “ ja būtu jādzīvo otro reizi, es visu darītu tāpat, neko nenožēloju!”

"Dzintariņā" jau no bērna kājas

Dejot viņa sāka divu gadu vecumā, kad uzstājās kopā ar Poligrāfiķu kluba deju kolektīvu, ko tolaik vadīja Olgas Freibergas mamma, zināmā deju skolotāja un horeogrāfe Zinaīda Zeltmate. Kad tika izveidots “Dzintariņš”, kura sirds un dvēsele arī bija Zeltmate, Olga Freiberga dejoja tur. “Dzintariņā” dejoju līdz 17 gadu vecumam, tad pārgāju uz “Danci”. Dejoju līdz 25 gadu vecumam”, stāsta Freiberga.

Lai gan deja viņai vienmēr bijusi tuva, studēt izvēlējusies citu interesējošu nozari – ģeogrāfiju. “Tā bija lieta, kas man interesēja no bērna kājas. Ģeogrāfija un ceļošana ir manas kaislības. Kad beidzu Universitāti – toreiz pēc augstskolas beigšanas tika veikts oficiāls sadalījums pa darbavietām – mani aizsūtīja uz Bolderāju, strādāju 19.vidusskolā. Pasniedzu ģeogrāfiju, man bija audzināmā klase, taču bez dejas jau nevarēju. Nodibināju deju kolektīvu un mums viss tik labi sanāca, ka pirmajā gadā, kad piedalījāmies Dziesmu un deju svētkos, izcīnījām 1.vietu. Pēc neilga laika – ne ģeogrāfijas, bet dejošanas dēļ – mani pārvilināja uz Rīgas 31.vidusskolu. Pārgāju no Bolderājas uz Vecmīlgrāvi un atkal mācīju ģeogrāfiju, audzināju vienu klasi un mācīju arī bērniem dejot”.

Kad piedzima dēls, tad gan Olga Freiberga sapratusi, ka visu darīt nav iespējams,

no kaut kā jāatsakās. “Man bija mazs bērns, strādāju skolā un jau biju sākusi palīdzēt mammai “Dzintariņā”. Visu pavilkt nevarēju”, atzīst deju skolotāja. “Tad man vīrs teica – zini, tādu ģeogrāfu kā tu ir daudz, tu esi laba, tomēr tādu ir daudz. Bet tādu deju kolektīvu, kāds ir tavas mammas “Dzintariņš”, nav daudz, tev jāiet un jāpalīdz mammai! Un tā es arī izdarīju”, saka ilggadējā deju kolektīva vadītāja.

“Mani pirms tam trīs gadus mēģināja pierunāt iet strādāt pie mammas, taču man likās, ka tas nav iespējams. Es strādāju skolā, vadīju savu deju kolektīvu. Jau no pirmās dienas skolā visi zināja, ka esmu stingra skolotāja”, atceras Olga Freiberga. “Mana mamma vienmēr bijusi mierīga un maiga, viņa bija tāds dabas bērns. Un man likās, nu kā mēs sastrādāsimies? Viņa būs mīļa, bet es mācīšu stingri... bet izrādījās, ka mēs kā cimds ar roku sastrādājāmies”, viņa klusi nosaka.

Zinaīda Zeltmate bija pirmā, kas mācīt dejot sāka bērniem jau 2-3 gadu vecumā. Viņai vienmēr paticis strādāt ar pavisam mazajiem, atceras meita. “Man gan labāk patika strādāt ar lielākiem bērniem”, atzīst Olga Freiberga. “Vienmēr pēc atlases, pēc jaunu dalībnieku uzņemšanas esmu rīkojusi vecāku sapulces. Un vienmēr esmu teikusi  vienu un to pašu – saprotu, ka katram no vecākiem šķiet, ka viņa bērns ir princese vai princis. Taču man labi šķiet daudzi bērni un neviens nav labāks par kādu citu”, Olgas Freibergas balss iegūst striktu toni.

Viņai svarīgi, lai kolektīvā visi tiektos pēc labākā snieguma, censtos un neuzskatītu sevi par izcilāku nekā pārējie.

“Pat ja kādam bērnam ir labākas dotības, es nekad neesmu ļāvusi tāpēc celt degunu debesīs. Nē, nekādā gadījumā, šādās situācijās esmu sūtījusi bērnus dejot uz pēdējo rindu. Tik lielā kolektīvā kā “Dzintariņš” šādai lepnībai nav vietas.”

Deju skolotāja vienmēr centusies saviem dejotājiem iemācīt cieņu citam pret citu. “Kad braucām tūrēs pa pasauli, es bērniem veidoju mazās ģimenes. Ja mēs braucam 100 bērni un divas skolotājas, ir nepieciešama cieņa un rūpes vienam par otru. Tad 18 gadīgais dejotājs atbild par 14 gadus veco, 14 gadīgais atbild par 10 gadīgo, bet 10 gadus vecais ir atbildīgs par piecgadīgo. Šīs mazās ģimenes turas kopā un cits par citu rūpējas,” viņa saka.

Ne vienu reizi vien Olgai Freibergai citu kolektīvu vadītāji gan pašu mājās, gan ārvalstīs izteikuši apbrīnu par to, ka, piemēram, 18 gadus vecs puisis pirms koncerta pin bizītes piecgadīgai meitenītei. “Bet man ir svarīgi šādas lietas ieaudzināt savos dejotājos. Cieņa un rūpes lielā kolektīvā ir neatsveramas,” uzsver Olga Freiberga.

Labāk 10 minūtes agrāk, nekā minūti par vēlu

"Esmu bijusi šeit, Mazajā Ģildē, 65 gadus. Mamma mani atveda, kad 1953.gadā dibināja “Dzintariņu”, atceras deju kolektīva ilggadējā vadītāja. Pēc vairāk nekā 40 gadu darba – sākotnēji kā kolektīva vadītājas asistentei, bet pēc mammas Zinaīdas Zeltmates aiziešanas viņsaulē, pašai vadot tautas deju ansambli, šoruden Olga Freiberga izlēma darbu atstāt un doties pensijā.

“Es aizeju brīvprātīgi”, viņa uzsver. “Tas nebija viegli, tomēr esmu pārliecināta, ka labāk aiziet 10 minūtes agrāk, nevis vienu minūti par vēlu. Ja es būtu pesimiste, es raudātu un varbūt vēl 20 gadus sēdētu, būtu vadītāja un cilvēki nezinātu, kā tikt no manis vaļā”, viņa nosmej. “Man ir zināmi daudzi gadījumi, kad cilvēki saka, ka ies prom, ies pensijā, bet nekur neiet. Es tā vietā vienkārši aizgāju. Izdomāju, nevienam neteicu un aizgāju!”

Tomēr ilgie mēģinājumos, koncertos pavadītie gadi neļāva tik viegli sevi izmest no galvas.

Četrus mēnešus Olga Freiberga izvairījusies no Amatu ielas Vecrīgā, kur atrodas Mazā Ģilde.

Ja man bija kādas darīšanas un būtu bijis jāiet pa šo ielu, gāju ar līkumu, lai tikai nebūtu jāiet garām manai Ģildei... Šodien nebija variantu, Ziemassvētku koncerts bērniem ir svarīgs”, klusu nosaka Olga, kura pati nezina, ko gaidīt no šī koncerta.

Sēžot pirmajā rindā un vērojot savus bērnus, kā viņa sauc “Dzintariņa” dejotājus, smaids viņas seju nepamet ne uz mirkli. Viņa ar acīm seko līdzi katrai kustībai, vērtējoši, tomēr ļoti labsirdīgi pamājot, kad mūzika izskanējusi. "“Dzintariņš” ir tik labs tieši tāpēc, ka es stingri vērtēju”, vēl pirms koncerta saka Olga Freiberga. “Koncertos un arī mēģinājumos es neredzu, ko dara pirmā rinda, bet, ja pēdējā rindā sestais dejotājs no kreisās puses pagrieza galvu uz nepareizo pusi vai otrais no labās puses aizgāja ne ar īsto kāju, to gan es redzu. Ja es tikai sēdētu un teiktu, ka viss ir labi, tad patiesībā nekas labs tur nesanāktu,” viņa atkal nosmej gardus smieklus.

Ziemassvētku koncertu un nu jau arī slaveno deju kolektīvu šobrīd vada divas skolotājas – Gunta Rudene un Sanita Misika. Viņas jau daudzus gadus bijušas Olgas Freibergas asistentes. “Sanita un Gunta ir mūsu audzēknes. Viņas dejoja pie mammas, dejoja pie manis, “Dzintariņā” dejoja viņu bērni. “Dzintariņš” ir kā manas ģimenes uzņēmums, kopā ar mammu mēs to esam vadījušas 65 gadus. Un tagad pienācis laiks to nodot tālāk,” ar lepnumu saka Olga. “Asistentes ir manas meitiņas, ģimenes locekļi, viņas visu prot un visu māk un es lepojos, ka esmu sagatavojusi cilvēkus, kas turpinās mammas un manu darbu. Man nebūs jāpārdzīvo, ka “Dzintariņš” varētu zaudēt savu augsto līmeni, nē, viss būs kārtībā.”

Nemiera gars

Kaut gan četrus mēnešus uz darbu vairs nav jāiet, Olga Freiberga mierīgi mājās nesēž un negarlaikojas. “Es mierā nevaru nosēdēt”, viņa gandrīz iespurdzas. “Būšu atklāta - kā jau  visiem Latvijas pensionāriem, man nedaudz nepietiek līdzekļu, tāpēc es gribu strādāt. Es nelielos, bet varu teikt, paldies Dievam, ka ar veselību man viss kārtībā, rokas, kājas, galva - viss vietā un es gribu strādāt, nemaz nevaru nosēdēt mājās. Ja ne citādi, tad iesēžos tramvajā, aizbraucu uz Mežaparku un stundām ilgi staigāju, vai aizbraucu un kilometriem staigāju gar jūru. Agrāk atteicos no dažādiem konkursiem, bet tagad – ja piedāvā – sēžu deju konkursu žūrijās un izbaudu to."

Freibergas kundze stāsta, ka viņai ir daudz draugu un draudzeņu, kuriem savukārt ir daudz svētku, tāpēc gandrīz katru nedēļu esot arī baļļuki.

“Vīrs man saka, lai es kļūstu mierīgāka, bet es nevaru. Viņš man tāds mierīgs, bet kur mēs divi tādi liktos? Mēs esam diezgan pretrunīgi – viņš mierīgs, es pa gaisu... Varbūt tāpēc man arī tie deju kolektīva bērni tik dzīvespriecīgi, ka es pati tāda pa gaisu vien,” viņa nosmej. “Man tiešām ir bijis skaists mūžs! Nē, patiesībā jau viss vēl turpinās... Es jau vēl tāda tīri friša, man vēl daudz ko darīt”, viņa atkal smejas.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti