Province

Province: «Mīcot akmeņus un domas»

Province

Province: «Mīcot akmeņus un domas»

Province. Paši sev Līdumnieki

Dzimtajā pusē Krievijas pierobežā Igors atjauno kultūras namu, ezermalu un ģimenes kapelu

Igora Zabiļevska dzimtā puse ir Līdumnieki, pavisam neliels Latgales miests pašā Krievijas pierobežā. Par daudzām lietām tur varētu tikai nopūsties un teikt, ka "reiz bija", toties tagad te atjaunots kultūras nams, iekopta ezermala un pat uzbūvēta Igora ģimenes kapela.

Līdumniekos reiz bija muiža, Puškina vārdā nosaukta kolhoza kantoris un kultūras nams, bērnudārzs, pagastmāja un pat veikals... Visi divarpus simti iedzīvotāju, protams, varēja sēdēt un gaidīt, ka labāku dzīvi kāds atnesīs no gandrīz 300 kilometru attālās Rīgas, vai cerēt uz jauno novadu reformu. Taču pats Igors ir nonācis pie "sūnciemzēniskas" atziņas, ka

laime ir "tepat, zem šīm kupenām un mēslu gubām", tāpēc sauca kopā vietējos, lai dibinātu biedrību, kas dzīvi Līdumniekos turētu kā savu rūpi.

Lai man piedod līdumnieki, bet vismaz ģeogrāfiski viņi dzīvo gandrīz pašā pasaules malā, jo vien nieka pāris kilometru tālāk jau plešas plašā kaimiņvalsts Krievija. Līdumniekos kādus gadus nebija būts, un, godīgi sakot, ar esošo Latvijas lauku regulāra apceļotāja pieredzi nekādas pārsteidzoši pozitīvas izmaiņas nelielā attālā pierobežas miestiņā īsti negaidīju. Līdumnieki vārda tiešā nozīmē izsita drošinātājus, jo teikt, ka te redzētais un piedzīvotais mūs vienkārši pārsteidza, būtu – neteikt neko.

Darītgribēšana

Tagad, protams, grūti pat iztēloties, ka vēl pirms 10 gadiem sakoptā un atjaunotā ēka ciema centrā bija puspamesta un krietni pademolēta. Taču tieši šī bijusī kolhoza kantora ēka dīvainā kārtā noveda pie biedrības dibināšanas un jaunas elpas iepūšanas Līdumnieku sabiedriskajā dzīvē. Igors ļāvās pierunāties un izsolē iegādājās namu, lāgā pat nesaprotot, ko ar to visu pasākt. Pagāja vairāki gadi, un tad arēnā iznāca Jānis Streičs (viņš gan vismaz tobrīd par savu lomu Līdumnieku stāstā pat nenojauta). Uz ekrāniem iznāca jaunā Streiča filma "Rūdolfa mantojums", un Igors saprata – tā ir jārāda uz lielā ekrāna biedrības namā. Aizsituši izdauzītos logus ar melnajām plēvēm – lai tumšāks un lai nezēģelē vējš, uzlikuši lielo ekrānu. Kino vakars noticis pilnā zālē.

"Noskatījāmies to filmu, un mūsos iekšā notika pārvērtība," atminas Igors. "Dibinājām biedrību, un tad jau viss tālāk aizgāja it kā pats no sevis."

Desmit gados biedrība jau var lepoties ar sakoptu apkārtni, atjaunotu izdemolēto kultūras centru, savu muzeju, amatnieku darbnīcu, digitālajām stellēm, kā paši apgalvo – vienīgajām visā Baltijā, un ko tik vēl ne. 

Līdumnieku iedzīvotāju biedrība roku rokā ar novada domi ir atjaunojusi vēl kādu senu vietējo tradīciju – Bērtuļa dienu. Tad visi no malu malām sabrauc uz kapu svētkiem, ir gadatirgus, koncerts un zaļumballe.

Katrā brīdī ziedēšana

Igors ir ļoti interesants sarunu biedrs, jo viņa domu gājiens ir absolūti neparedzams un atbildes pat uz tradicionāliem jautājumiem pavisam negaidītas. Vaicājam, cik īsti šobrīd Līdumnieku pagastā ir iedzīvotāju. Deklarēto esot ap 250, bet Igors atkal uz šo lietu raugās no cita skatu punkta: "Klausies, vai tad dzīve ir tad, kad ir cilvēku daudz?" Uz biedrības rīkotajiem pasākumiem nekad neesot mazāk kā 100 apmeklētāju, un uz nākamo pasākumu tad atnāk otra puse – tie otri simts iedzīvotāji. Uz mūsu žurnālista Beķera nedaudz provokatīvo jautājumu – kad tad īsti Līdumniekos bija ziedu laiki, Igors neapvainojas, bet ar rāmu smaidu atbild ar pretjautājumu: "Kas kuram ir ziedu laiki? Kas vispār ir ziedu laiki? Ziedu laiki te ir vienmēr – ziedi te vienmēr zied.

Vietējie, kas te dzīvo, ir stipri cilvēki, un kad mēs kopā tā visi sanākam, tad mēs uzziedam, mēs arī uzdziedam un uzgavilējam, un tas ir ļoti daudz. Un par ziedu laikiem runājot – tā tomēr ir katrā brīdī ziedēšana."

Zināt, lai vēlreiz nepakluptu

Līdzās biedrības namam pašā Līdumnieku centrā ir veco mantu krātuve. Tas ir pavisam pilnvērtīgs un unikāliem eksponātiem bagāts muzejs, kuru savākuši un izveidojuši pāris vietējo entuziastu. Starp citu, mēs ar "Provinci" jau tikāmies ar šiem vietējās vēstures pētniekiem daudzus gadus atpakaļ, tāpēc šī bija ļoti interesanta atgriešanās.

Igors ar savējiem mēdz aizstāt krātuves vīrus, ja ierodas kādi apmeklētāji un puišu nav uz vietas. Tā nu Igors mūs vedina ielūkoties, kas pa šiem gadiem mainījies krātuvē. Liela daļa ekspozīcijas veltīta Otrajam pasaules karam, kurš šai vietai it kā pāris dienās pārskrējis pāri, tomēr atstājis neizdzēšamas pēdas gan cilvēku sētās, gan dzimtu likteņos. Man liekas ļoti simboliski, ka abu lielvaru regālijas, ieroči un formastērpi ir līdzās un nenošķirti.

Vesela istaba ir veltīta padomju laika periodam ar tik zināmo, bet tagad publiski neizrādāmo simboliku. Igors dalās savos vērojumos par apmeklētājiem kopš kara Ukrainā sākuma: "Cilvēki ir mainījušies. Tādi kā klusāki kļuvuši, bez ārējās bravūras. Agrāk nāca te, smējās, ģērba vēsturiskos tērpus, fotografējās… tagad viss ir daudz pieklusinātāk, vairāk ar pārdomām."

Igors uzskata, ka tieši karš Ukrainā ir skaidri parādījis, kurš ir kurā pusē, un cilvēki mainās, viņaprāt, uz labo pusi.

Tomēr par vēsturi ir jārunā, tā ir jāsaglabā, jārāda citiem un nemitīgi jāatgādina, lai mēs atkal kādreiz nepakluptu.

Smēde

Pie paša lielā ceļa ezera krastā ir skaista muižas laiku akmens ēka. Pirms gadiem tā bijusi līdz griestiem pilna ar cementa kaudzi. Tad nu sarunājuši, lai likumam mazāk paklausīgie pilsoņi caur probācijas dienestu tiktu norīkoti sabiedrībai derīgos darbos uz Līdumniekiem, kur ar perforatora palīdzību veiksmīgi tikuši galā ar telpas atbrīvošanu.   

Tagad šeit iekārtota kalēja darbnīca, kur pāris reizes nedēļā brauc kalējmeistars Joņs Ļubka no Rogovkas, lai ierādītu vietējiem puišiem aroda noslēpumus. Praktiski visi instrumenti un iekārtas nākušas no izgāztuves, bet tamdēļ jau nav mazāk vērtīgas un joprojām godam kalpo. Šī vieta ir izveidota arī kā neliels tehniskās palīdzības punkts, jo tuvākais autoserviss ir 25 km attālumā, bet piepumpēt riepu vai kaut ko sametināt var tepat uz vietas, par ko arī tepat uz vietas pārliecināmies, kad piepumpēt riepas ierodas Igora dēli.

Par lielām lietām

Gar brīnišķīgi sakopto ezera krastu dodamies aplūkot vēl kādu Igora lolojumu. Viņš atminas, ka puikas gados ezers bijis tā aizaudzis, ka puišeļi nav varējuši ar riteņiem pat izlauzties cauri brikšņiem. Tad nu ķērušies klāt arī tam. Mēs brīnāmies par ļoti kārtīgo un tīro atpūtas vietu, kurā, kā uzsver Igors, nav nevienas atkritumu urnas:

"Miskastes te nav apzināti. Mēs uz to ilgi gājām – gadiem nācām te un vācām atkritumus. Un tad – tavu brīnumu – tie atkritumi sāka iet mazumā. Izrādās, ka cilvēki tomēr spēj visu līdzpaņemto aiznest arī projām."

Ezerā Igoram jau astoņus gadus ir peldošā pirts, kas arī ir sava veida tūristu un ciemiņu pievilinātājs.

Kad kārtējā pamestajā padomju laika būvē Igors sāka realizēt sapni par privātu ģimenes kapelu un ataicinājis betona vedēju torņa būvei, abu starpā sanākusi amizanta saruna: "Tas būs sakaru tornis? – Jā, tikai ar zvanu augšā." Igors atzīst, ka tas bijis negaidīts pieskāriens. Kapela ir veltīta Svētajai Ģimenei, un arī zvani te ikdienā skan, piedodot savu dzidrumu visai šai vietai.

Igora dzimta šajā apkaimē skaitāma jau sešās paaudzēs, arī viņa sieviņa ir vietējā, tepat satikta un apprecēta. Ģimenē aug trīs dēli, un jaunākais četrgadnieks pavisam nesen kapelā vaicājis tētim – ko mums šodien stāsta Dievs? Viņš nolasot dēliņam tās dienas vēstījumu – par lielām lietām, ko darījis Varenais. Dēls esot iegrimis pārdomās un vēlu vakarā, miegā laižoties, vaicājis tēvam: "Vai mēs arī darām lielas lietas?" Tētis apdomājās un atbildēja – jā, mēs darām lielas lietas.

Ar Igoru Zabiļevski Līdumnieku pusē tikās: režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Armands Rudzītis, gaismotājs Juris Lasinskis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti