Province

Province: «Saklausīt Eņģeli»

Province

Province: «Pakļaut uguni»

Province: «Saklausīt Eņģeli»

Dziesminiece Anta Eņģele spēku smeļas Mazsalacas Skaņajā kalnā

Viņa ir bijusi kaskadiere, daudzsološa aktrise, ielu muzikante, taksometra vadītāja Rīgā un melnstrādniece Zviedrijā, bet vienmēr bijusi un palikusi dziesminiece. Kad atgūtajās senču mājās Mazsalacā reiz ieradās skursteņslauķis, tas iepazīstoties vaicājis, kādu tad amatu saimniece strādājot. Saņēmis atbildi, ka viņa dzied, meistars neizpratnē atsmēja – dziedam mēs visi. Nē! Tā, kā dzied Anta Enģele, nedzied neviens, un dziedāt ļaudīm koncertos, kāzās, bērēs, kristībās vai citos godos ir viņas darba ikdiena.

Anta ir pilnīgi nevadāms lādiņš.

Viņa totāli "nepakļaujas dresūrai" – apšauba vai pat ignorē žurnālista jautājumus, izputina režisora ieceres,

liek nemitīgi piedalīties minēšanas spēlē – ko viņa tagad pasāks – un līdz ar to arī liek būt tonusiņā un uzskrien virsū operatoram. Piedevām viņai nepiemīt skatuves ļaudīm tik raksturīgais zīmuļa sindroms, drīzāk pretēji – Antai ne pārāk patīk filmēties, viņa mazliet mulst kameras priekšā, un tādēļ nedaudz mulstam mēs visi pārējie. Vajag jau arī tā sagadīties, ka mūsu parastais "Provinces" komandas operators Armands Rudzītis jeb Rudzis netiek mums līdzi, un tāpēc mūsu komandai pirmoreiz pievienojas ziņu dienesta kolēģis Ingus Graudiņš – izcils karalauka operators, nule kā Trīszvaigžņu ordeņa kavalieris, tomēr maķenīt atšķirīga, ziņiskāka redzējuma cilvēks. Rudzis savā nesamākslotībā un vienkāršībā spēj momentā atbruņot jebkuru raidījuma varoni, Ingus drīzāk pievienojas mums pārējiem vispārējā sākotnējā mulsumā.

Ziedēšanas atkarība

Anta nāk pār pagalmu ar grābekli rokās. O, nopriecājamies – tūlīt būs brīnišķīga sadzīviska epizode – skatuves māksliniece grābj lapas savas Mazsalacas mājas pagalmā. Kā tad! Nē, lapas viņa neplāno grābt un negrābs, jo tās pārāk labi izskatās savā krāsu paklāja greznībā, tas – pirmkārt. Otrkārt, lapas ir ļoti labs mēslojums dārzam, un, tā kā saimniece to nedara ikdienā, tad nekādas pokazuhas jeb uzspēlētu inscinējumu nebūs. Atgādinu – tā ir mūsu pirmā saruna pēc ierašanās filmēšanas vietā… Bet tad tu apdomājies, ievelc elpu un saproti, ka tev ir neiedomājami paveicies –

mēs esam atbraukuši pie cilvēka, kurš netaisās izdabāt TV kamerai, kurš runās to, ko gribēs pats, darīs to, ko vēlēsies pats, un mums atliek tikai izbaudīt saskarsmes prieku un dzīvoties līdzi.

"Es varu runāt, ko es vien vēlos, ja? Jo praktiski ir tā, ka es nerunāju nemaz," atkal mūs nedaudz samulsina Antas paziņojums. "Šeit es esmu atbraukusi retrītā – nu jau trīs gadus." Viņa vedina mūs dziļāk dārzā un aicina pasmaržot vēlīnās rudens rozes, kas tiešām pārsteidz ar reibinoši spēcīgu aromātu. "Mazdārziņš nav mana specifika, man vajag, lai būtu parks un viss ziedētu," ar paveikto lepojas Anta. Katrs rīts viņai sākoties pēc noteiktas shēmas – pirmais esot pabarot savu kaimiņu kaķi (mājdzīvnieka piederības jautājums vēl ir atvērts), seko vēdera presītes vingrinājumi un rīta rosme, nākamais darbs ir padzert rīta kafiju. Apstaigāt visu dārzu, apgriezt un nolasīt vecos, novītušos ziedus – un tad visu vasaru viss dārzs ziedēs, un tas ir brīnišķīgi.

Sākumā, pirmos divus gadus pēc pārcelšanās uz Mazsalacu, Anta visu darījusi pati – gan zāli pļāvusi, gan malku zāģējusi, bet sapratusi, ka tā viss neies: "Lai šo visu teritoriju nopļautu vien, man vajag divas dienas, un pēc tam es esmu vienkārši lupatās. Un, ja man pēc tam ir jādodas dziedāt, – tas ir grūti apvienojams." Un tā Anta apņēmusies deleģēt smagos darbus kādiem palīgiem, tikai kur tādus rast? Izrādās – kā jau mazpilsētā – arī Mazsalacā ir brīnišķīgs sludinājumu dēlis, kur acīs iekritis kāda skolnieka piedāvājums palīdzēt ar zāles pļaušanu.

Tā nu Anta sadraudzējusies ar vietējo skolnieku Miķeli: "Viņš man visu vasaru pļauj zāli, un es beidzot varu sajusties kā princese."

Mazsalacā vispār esot absolūti brīnišķīgi cilvēki, kas nekad neatsaka palīdzību, un šeit esot pieņemts vienam otru atbalstīt. Skursteņslauķis, elektriķis, santehniķis, maizes cepējs, vietējie krodzinieki – tie sen vairs neesot vienkārši nepieciešami sava aroda pratēji, bet jau pārjurģojušies uz sadaļu – draugi.

Vieta, kur domāt

Anta mūs vedina nelielā špacierī pa Mazsalacu, lai parādītu gan foršāko maizes ceptuvi un krodziņu, gan savas spēka vietas, kur viņa nāk domāt. Anta ilgi klusējot stāv augstā Salacas krastā, veroties straujajā ūdens plūdumā: "Es bieži braucu šurp ar riteni, jo man te ļoti patīk.

Es visu bērnību esmu dzīvojusi pirmajā stāvā un nepanesu pagrabus, tāpēc es braucu šurp, kur var uzkāpt ļoti augstu un redzēt ļoti tālu.

Un tad te var nākt domāt." Meditēt? – vaicā žurnālists Harijs Beķeris. "Nē, domāt," atbild Anta. "Te nāk domas. Jo man reti nāk domas, tāpēc es arī labprāt nerunāju, jo man domas nenāk uz pasūtījumu. Tad es nāku šeit domāt."          

Anta ir ļoti neparasts sarunu biedrs – viņa neatbild uz uzdotajiem jautājumiem, ļoti ilgi klusē, iegrimusi pārdomās, vārdi neplūst neapturamā straumē… un pēc sākotnējā mulsuma tu saproti, ka tas ir patīkami. Vēlāk montāžā speciāli atstāju vairākās vietās Antas garās klusuma un pārdomu pauzes, kad šķiet, ka fiziski var saklausīt smadzeņu zobratiņu griešanās dūkoņu. Mūsdienās tā nebūt nav ikdienišķākā un biežāk sastopamā sarunas pavadošā skaņa – domāšanas klikšķi.

Māju piedziedāt

Mazsalacā Anta atgriezusies pirms trim gadiem, taču viņas dzimta te mitinājusies jau krietni sen. Māja ir simtgadīga večiņa un jau kādu brīdi prasīt prasījusies pēc uzfrišināšanas.

Un tad nu Anta izlēmusi savu namiņu piedziedāt – visu koncertos nopelnīto naudu ielikt Mazsalacas dzimtas mājā: "Kad es šo māju ieguvu īpašumā, es apgāju tai apkārt un pieņēmu lēmumu – tagad es šo māju piedziedāšu.

Un tā arī bija – es visu savu enerģiju un visu nopelnīto naudu ieliku te, jo es gribēju redzēt, kā materializējas dziesmas."

Ne visi radi un draugi to saprotot un akceptējot, bet tas nekādā veidā nemazina Antas lepnumu par jau paveikto. Vislielākais gandarījums esot par svaigi atjaunoto mājas fasādi, bet tas nebūt nav vienīgais padarītais darbs – viņa ved riņķī mājai un rāda, piemēram, bruģītis ir Dobeles ceriņu dārza koncerts, logi vēl kāds cits… Dziesmas patiesi ir materializējušās.

Nedziedāt nevarēšana

Anta nebeidz pārsteigt. Liekas – tik milzīgs skatuviskais rūdījums, tāda koncertpieredze, tomēr izrādās, viņa joprojām regulāri apmeklē vokālo pedagogu – vienu un to pašu skolotāju jau vairāk nekā 30 gadus – un katru dienu rūpīgi un nopietni iedziedās un vingrina balsi. Un arī šajā jomā Rīga pilnīgi noteikti zaudē Mazsalacai, jo galvaspilsētā ar iedziedāšanos bijuši nopietni sarežģījumi – ņemot vērā, cik tas ir skaļi – tad nu nācies iedziedāties, piemēram, sēžot mašīnā vai vienkārši braukājot pa pilsētu, par ko vokālā pedagoģe, protams, bijusi stāvās šausmās – kā tā var iedziedāties!

Anta mums ir sagatavojusi trīs dziesmas, kuras vēlas nodot skatītājiem. Katrai ir savs īpašais stāsts, jo citādi laikam viņa nemāk, kā tikai caur sirdi, liekot raudāt, smieties, skumt, priecāties, ilgoties un, galvenais – domāt.

Uz vaicājumu, vai viņa nevēlētos sev citu likteni, Anta atbild bez domāšanas un jau tradicionāli provocējoši un pašiem vaicātājiem aizdomāties liekoši: "Man ir izdevusies dzīve – es jūtos izredzēta, ka es tādā veidā varu strādāt, – es vienkārši dziedu, un man par to maksā naudu, es saņemu ziedus, un man vēl aplaudē. Tev aplaudē par tavu darbu? Tu ziedus saņem? Nu tev vismaz samaksā? Nu, redzi, man tas liekas kaut kas ļoti īpašs, ka es tā varu dzīvot."

Ar Antu Eņģeli Mazsalacā tikās: režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operatori Ingus Graudiņš un Armands Rudzītis, gaismotājs Juris Lasinskis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti