Kad latvju rakstnieks Edvarts Virza bija pašā slavas zenītā, viņš uz savu senču zemes Iecavas pusē uzbūvēja sapņu māju, kur kopā ar dzejnieci Elzu Stērsti un meitu Amarillis vadīt rāmas un laimīgas dienas ārpus Rīgas kņadas. Idille nebija ilga – pašu dzejnieku ātri aizsauca viņsaulē, bet mājas ģimenei atņēma sveša vara.
Ir jauka, silta rudens atvasaras diena, kad reibinoši smaržo vēlīnās rozes, plašajos Zemgales tīrumos kārtojas vēl pa kādam promtraucēju kāsim, bet dārzā, klusi iekrītot zālē, paukšķ āboli. Tie neesot vis šādi tādi āboli, bet gan Eiropas vēsturisko dārzu uzskaitē esošas ābeles augļi, ko Dobeles selekcionāri tā arī nespējuši ierindot kādā kvalifikāciju kastītē,
savukārt rakstnieka mazmazmeita Diāna saldenos augļus cieņpilni dēvē par "vectēva ābeles mazajiem saldajiem ābolīšiem".
Diāna kopā ar cītīgo pavadoni – mājas sargu Milu – dodas tos salasīt, jo "Billītēs" ir tradīcija ciemiņus cienāt ar ābolkūku. Lieki teikt, ka mēs neizrādījām sīvu pretestību šādai namamātes iecerei.
Vieta, kur laikam nav varas
Šajās mājās slēpjas kaut kas maģisks – pat zinot to sūro likteni un garo atpakaļceļu pie savas dzimtas ļaudīm, vienalga ir sajūta, ka laiks šai vietai nav nodarījis pāri. Sēžot "Billīšu" viesistabas krēslainajā klusumā, nepamet sajūta, ka tūlīt tūlīt vērsies durvis un salonā ievirpuļos dzejnieku pāris ar saviem radoši trakulīgajiem draugiem no literātu, gleznotāju aprindām, un Virza kaitinās un stīvēsies ar Skalbi, un Ubāns stāstīs mazajai Amarillis pasakas pie gultas, līdz viņa iemieg… Un, starp citu, ja kādam liekas ar neprasto vārdu Amarillis par maz, izrādās, stāsts ir daudz dziļāks.
Diānas vecmāmiņas pilnais vārds ir Amarillis Dzintra Inese, pie kam vēl nesen
Latvijā tik populārais sieviešu vārds Dzintra ir tieši Elzas Stērstes jaunradīts, jo pirms tam esot bijis tikai vīriešu vārds Dzintars, tā kā Diānas vecmāmiņa bijusi pati pirmā Dzintra Latvijā.
Un vēl kādu iedvesmojošu dzimtas stāstu glabā "Billītes" – katrā dzimšanas dienā mazais Amarillis no abiem saviem vecākiem saņēmis pa ļoti īpašai dāvanai – katrs dzejnieks veltījis savai meitiņai pa dzejolim. Senajā Latvijas Televīzijas ierakstā Amarillis atcerējās pēdējā dzimšanas dienā pirms nāves tēva, Edvarta Virzas veltītās rindas: "Tā ir tagad tava diena, Bezdelīgas slaidi slīd…"
Tas ir neticami, ka dažādu varu un juku laiku plosītas mājas spējušas saglabāt savu kodolu. Pusgadsimts padomju varas, protams, spēja skaistajā dzimtas namā ierīkot caurbraucamo sētu, spēja aizlaist nebūtībā skaisto rožu dārzu un caur šiem pasaules gājējiem tuvināt iznīcībai pašu namu. Diāna īsti neko šiem cilvēkiem pat nevar un negrib pārmest, jo tie visi bija vienkārši kolhoza strādnieki, nokāvušies ar ikdienas rūpēm, kas, visticamāk, tādus padomju varas noliegtos dzejniekus Virzu un Stērsti nemaz nezināja.
Vaicāta, kā viņas vecmāmiņai Amarillis, Virzas un Stērstes meitai, bijis uz to visu noraudzīties, Diāna vien nošūpo galvu: "Viņa nenoskatījās. Vācu okupācijas laikā viņa gan vēl te dzīvoja, bet pēc kara padomju vara "Billītes" vēlreiz nacionalizēja, un
tad viņa paņēma Dievmāti vienā rokā un "Billīšu" Dziesmu grāmatu – otrā un aizgāja no "Billītēm"."
Krietnus gadus vēlāk Diāna jau ar vecmāmiņu šad un tad esot atbraukušas šurp un apmetušās otrā mājā pie rentniekiem. "Billīšu" mājai varēts tikai piesardzīgi tuvoties, jo nebija iedomājams, ka padomju varas aizliegta dzejnieka meita drīkstētu šeit staigāt un vēl iepazīstināt mazmeitu ar izplēstajām vēstures lappusēm.
Mājas, kur rakstās
"Un tad es no rītiem nāku šajās muzeja telpās, paņemu savu senču rokrakstu paraugus malā, pieslēdzu savu datoru un rakstu. Te ļoti labi rakstās," stāsta Diāna, kura šobrīd ir pilna laika žurnāliste "Latvijas Avīzē".
Ir omulīgs, bet ne tukšs klusums, kaut kur attālu virtuvē aicinoši šņākuļo kafijas aparāts, āra terasē cepas ābolmaize, bet Diāna raksta jauno sleju. Raksta par mums pašiem. Skarbi un nesaudzīgi: "Pēdējos sešus mēnešus kultūrai un pat izklaidēm tomēr ir cits mērs – daudzi teiktu, ka pašlaik pasaulē nav iespaidīgāku simfoniju kā tās skaņas, kad pret ienaidnieka raķetēm gaisā uzšaujas neatkarīgās Ukrainas aizsardzības spēki. Šobrīd nav krāsaināku gleznu par tām bildēm, kurās, liesmās sadegot, redzam okupantu tankus un ieroču noliktavas. Pašlaik nav spēcīgāku dzejojumu kā tie, kas lasāmi apdegušās un netīrās dienasgrāmatu lapaspusēs no karā cietušo Ukrainas pilsētu iedzīvotājiem. Nav izteiksmīgāku romānu kā Ukrainas aizstāvju teiktais. 2022. gada kultūrai piedien himarsi un bairaktari. Eiropas kultūras vērtības tiek aizstāvētas ar ieročiem."
Arhīvu dārgumi
Dižie dzejnieki Virza un Stērste nav tikuši lutināti no kinohronistu puses, jo ir salīdzinoši maz saglabājušos kinoliecību par viņiem, par dzimtu, par "Billītēm". Tomēr nemiers urda, un mani allaž fascinē iegremdēšanās putekļainajos arhīvos, kur zem notiražētām ikdienas lietām slēpjas vesels birums vissmalkāko pērļu. Tā arī mūsu Latvijas Televīzijas videotēkas dzīlēs savu stundu gaidīja 1997. gada raidījums "Ziemassvētki Billītēs", kur mūsu un Latvijas Radio kolēģi viesojās dzejnieku mājās un satikās ar viņu meitu Amarillis un mazdēlu, mūsu ilggadīgo televīzijas kolēģi Eduardu Lieknu. Unikāls, sen neredzēts un tamdēļ piemirsts materiāls par viesošanos "Billītēs", vakarēšanu, atmiņu stāstiem un dzejas lasījumiem. Prieks, ka, atlasot senā ieraksta un Diānas intervijas fragmentus, izdevās izveidot sava veida attālinātu, pārlaicīgu mazmeitas dialogu ar vecmāmiņu, kur, viena otru papildinot, abas stāsta gan par smalkajiem mākslas ļaudīm, kas itin bieži viesojās "Billītēs", gan ar apbrīnojami līdzīgu pietāti un pat pielūgsmi runā par šīs vietas īpašo garu.
Virzas-Stērstes dzimtaskoks
Savulaik kopā ar Kārli Būmeisteru veidojām ciklu par izcilām Latvijas dzimtām "Dzimtaskoks", un viena no cikla sērijām bija veltīta tieši Virzas/Stērstes dzimtai. Katra "Dzimtaskoka" sērija vainagojās ar Kārļa Būmeistera oriģināldarbu – dziesmu ar kāda dzimtas pārstāvja, šajā gadījumā – ar Elzas Stērstes vārdiem.
Mani senči
Es nezinu, bet mani senči zina,
Kas linu ziedu autos mani tina,–
Teic, kas no mazotnes tos sevī vied,
Tam visu mūžu asinīs tie dzied.
Ne lepnā pilī – dūmu istabiņā
Liels izaudzis ir manu senču gars,
Cik daudzas audzes karstā darba dziņā
Kā viņlaik tautas tīrumā vēl ars.
Vēl viņu riju sūrums manī dvašo
Un liek man droši iet caur dzīvi plašo,
Vēl spriguļrakstā cilājas man jambs,
Te laikiem liegs, te laikiem ciets kā krams.
Cik cīnītāju varenu bez baiļu,
Cik malēju un daiņotāju daiļu,
Cik arājcilšu, apklusušu manī,
Dus gadusimteņiem kā veci zvani.
Kad viņi skan, es līdzi skanu tiem
Un jūtu tos līdz dvēsles pamatiem,
Līdz brīdim pastaram, kad skuju rotā
Es viņu pulkam būšu piebiedrota.
Elza Stērste, 1964.
Neticami, ka šāda dzeja var piedzimt visdziļākajos un tumšākajos padomju varas laikos Sibīrijas moku ceļu izgājušas dzejnieces sirdī… Manuprāt, tieši šī Kārļa dziesma ir vienkārši brīnišķīga. Baudiet arī jūs!
Ar Diānu Janci "Billītēs" tikās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Dzintars Spriņģis, gaismotājs Juris Lasinskis.
