Viens no satikajiem kolhoza priekšsēdētājiem - Šrubs - ļoti atklāti un skarbi kritizē valsts stutēto un donorēto kolhozu sistēmu un nevairoties runā par privātās iniciatīvas slāpēšanu un neatbalstīšanu valstiskā līmenī. Tai pašā laikā, lai uzvarētu cīkstiņā ar klaji nelabvēlīgo vietvaru, viņš nekautrējas vērsties un arī uzvarēt ar šī paša kritizētā Prezidenta atbalstu.
Tādi drusku dubulti standarti. Tādi, tik dažādi saimniekošanas principi. Un tāda – uz reģionu attīstību un lauku vides stiprināšanu vērsta valsts politika.
Ir, par ko padomāt, un ir, ko pamācīties.
Griša. Saimnieks ar dzejnieka dvēseli.
Pašos Baltkrievijas dienvidos, nieka desmit kilometrus no Ukrainas esošā Zaširje nelīdzinās nekam iepriekš redzētam. Apgleznotas puķu klumbas (tieši klumbas, jo par dobēm nenosauksi krāšņi dekorētas milzu traktora riepas vai uz pusēm pārgrieztas metāla cisternas), zīmējumiem izdaiļotas fermas, darbnīcas un graudu kaltes, gan ciematā, gan tīrumu vidū uz katra stūra ir pa veršai – t.i. dzejas rindām.
Kā omulīgi noducina Griša – tas viss ir patriotiskās audzināšanas vārdā. Griša ir vietējā sovhoza "Komunists" vadītājs Grigorijs Babčenoks, bet lai saucot viņu par kolhoza priekšsēdētāju, jo viņš esot padomju cilvēks, un neviens viņu vairs nepārtaisīs. Mūsu jautājums, vai kolhozā ir savs mākslinieks, kas spēj pievārēt patiesi milzīgo māksliniecisko izpausmju pasūtījumu gūzmu, raisa nelielu izbrīnu – kā, tas taču ir pašsaprotami, mēs paši te dzīvojam, tās ir mūsu mājas, un, ja noliktavas darbiniece māk zīmēt, bet vecāko klašu skolēni tādā veidā tiek pie kādas kapeiciņas, un kas īpaši svarīgi – godīgā ceļā, bez zagšanas, tad tā arī darām. Un rezultātā vide top skaistāka. Šeit, Zaširjē tas ir īpaši svarīgi. Ne velti Griša
jau daudzus gadus no 1.marta līdz 9.maijam ir ieviesis pavasara iknedēļas sestdienas talkas, kad ar burkānu un pātagu – slavinot un sodot – ciematnieki tiek motivēti kopt un pucēt savu durvju priekšu vai darba vietu.
Dzeja Grišam jau sen nav vairs tikai vaļasprieks. Pirms pāris gadiem viņš ir uzņemts Baltkrievijas Rakstnieku savienībā, un mums, protams, tiek pa grāmatai ar autora veltījumu. Griša raksta tikai baltkrieviski, un arī ar mums runā tikai baltkrievu valodā. Starp citu, viņš tāds ir vienīgais no piecās dienās sastaptajiem.
Un tad Griša sāk vilkt grūtsirdīgās, smeldzīgās un ļoti melodiskās baltkrievu tautas dziesmas, ko mācījies no savas omītes un tagad jau māca saviem mazbērniem...sirdi rauj laukā... Un atkal nākas secināt, ka mēs esam tik līdzīgi, arī mūsu raizes un rūpes ir vienas un tās pašas – lauki kļūst arvien tukšāki, jaunie aizbrauc... Ne velti
pēc Grišas iniciatīvas ciemata centrā top muzejs – piemiņas vieta zudušajiem apkārtnes ciemiem.
Arī Grišu ļoti uztrauc jauno cilvēku aizplūšana no laukiem, tāpēc visiem spēkiem tiek noturētas ģimenes ar bērniem. Smieklīgi skumjš ir stāsts, kā Griša cenšas audzināt kādu deviņu bērnu ģimeni, radinot vecākus pie darba un kārtības. Iedeva govi - pārdeva, piešķīra dārziņu, kuru vēl par kolhoza naudu apstrādāja, sēklas sadeva – atkal nekā. Trīs gadus nocīnījās, viss velti, tagad gan - ja prasot pārtiku, tad liekot vismaz pārlasīt kolhoza kartupeļus, jo - kas nestrādā, tam tomēr nebūs ēst.
Solovejs. Minskas lakstīgala.
Pirmais Soloveja kunga teksts nogalina ar savu tiešumu, nepārprotamību un nolemtību vienlaikus: "Pirms pāris mēnešiem mēs visi savas akcijas brīvprātīgi un bez atlīdzības atdevām valstij!!!" Šitais jau gadu gaitā bija piemirsies – brīvprātība piespiedu kārtā. Laipni lūgti atpakaļ! Disonanse tieši šeit ir vērojama ik uz soļa. "Garadzeja" ir milzīga, ļoti eiropeiska, pēdējām tehnoloģijām pārbāzta paraugsaimniecība, kas vienlaikus ir zem 100% valsts uzraudzības un teikšanas lupas.
Biedrs Solovejs runā, domā, strādā ar eiropeiska lielzemnieka vērienu un skatījumu, tai pašā laikā skaidri apzinās un nemaz neslēpj savu nepatstāvīgumu lēmumu pieņemšanā un atkarību no visu līmeņu varām. Krustām šķērsām izbraukājis Eiropu, tehnoloģijas skatīdamies un pieredzi smeldamies, Nikolajs Solovejs (соловей – lakstīgala kr.v.) apmulst, izdzirdot jautājumu par robežu faktoru – cik tas kavē, traucē, ierobežo... Nē, Solovejs ir izturēts līdz galam – robežām ir jāpaliek, kas tad sāksies, ja kas mainīsies – labāk, lai ir, kā ir – t.i., ne pārāk ērti, taču droši un paredzami...
- Un cik droši un patstāvīgi Jūs jūtaties savā atklātās akciju sabiedrības vadītāja krēslā, Soloveja kungs?
- Viens neapdomīgs lēmums, viens neražas gads, un es vairs neesmu vadītājs. Es ar to rēķinos.
Šrubs. Ar skatu uz Eiropu.
Uz tikšanos ar Baltkrievijas 100 bagātāko cilvēku sarakstā iekļauto vienīgo lauksaimnieku Mihailu Šrubu ierodamies "sagatavoti" – esam saklausījušies citu kolhoza priekšsēdētāju un vietējo žurnālistu viedokli: šis esot ļoti noslēgts, nekomunikabls, snobisks, iedomīgs un skops, kas baltkrieviem, acīmredzot, ir nāves grēkam pielīdzināms netikums. Lai pat uz tēju necerot. Tomēr vai nu fermera sensori sajūt ne īpaši draudzīgo pašmāju mediju un kolēģu attieksmi, vai arī mūsu filmēšanas grupa Šrubam iepatikās, bet galdi lūza, visur tikām izvadāti personiskā saimnieka pavadībā un sarunas ar aizņemtāko cilvēku reģionā ieilga līdz tumsiņai. Tas bija neiedomājami interesanti – sava veida politekonomijas, kapitālistiskas saimniekošanas pamatu un dzīvesskolas īsais kurss vienlaikus.
Šrubs pa savam salauž un izšrubē visus mūsu priekšstatus par Baltkrievijas agrārpolitiku. Viņš nelaipo un neliekuļo, bet sauc lietas īstajos vārdos.
- Kolhozu sistēma Baltkrievijai esot par dārgu – valsts nevar atļauties dotēt un uzturēt nīkuļojošās saimniecības, regulāri piemest naudiņu algu izmaksām, segt iztrūkumus utt.
- Protams, lauki izmirst. Lai.
Nav svarīgi, cik cilvēku paliks ciemos, bet svarīgi, kas paliks – vai tie 100 dzērāji, kas grozās ap veikalu un ciema padomi, vai viens, bet inteliģents, radošs, izglītots cilvēks, kas spēs uzturēt dzīvus lauku dzīves tradīcijas un garu.
- Baltkrievijā visa zeme ir valsts īpašums, fermeris to var tikai nomāt. Tiesa, ir dažādi valstiska līmeņa atbalsta mehānismi ar mērķi attīstīt ražošanu laukos. Piemēram, lauksaimnieciskās produkcijas ražotāji zemes nomas maksu faktiski nemaksā, savukārt nodokļos valstij jāmaksā tikai 1% no ieņēmumiem. Savukārt reģionos bāzētai ražošanai pirmos 5-7 gadus vispār nav jāmaksā nodokļi, lai uzturētu biznesu, lauku vidi un saglabātu mazās pilsētas un ciemus.
- Valsts neatbalsta privātas iniciatīvas veidošanos, fermeru kustības attīstību. Valstij būtu jāatbalsta privātā biznesa attīstība, jo tas kā raugs veicinātu sava veida sabiedrības noslāņošanos – rastos cilvēki, kuri vēlas dzīvot labāk, uzdrošinās pamēģināt un riskēt dzīvot eiropeiskāk.
- Eiropā mēs neesam un visdrīzākajā laikā arī nebūsim. Ir tikai viens ceļš – vajag uztaisīt to Eiropu šeit. Un to var katrs no mums. Uzcel jaunu, skaistu māju. Tev nav naudas? Uzslej jaunu žogu. Arī nevari atļauties? Vismaz kaimiņam palīdzēt savākt atkritumus tu vari palīdzēt? Nu re, un mēs visi kopā par soli būsim tuvāk tai skaistajai Eiropas dzīvei.
Un vēl, un vēl, un vēl... Starp citu, tieši Šrubs intervijā pieminēja šai zemē vārdā nenosaucamo – laiku, kad Baltkrievijā bija parlamentārā republika. Tas atkal ir no mugurkaula un nelokāmības listes – nepārskatīt un nepārrakstīt ne tagadni, ne vēsturi.
Šrubs ir spēris vēl vienu drosmīgu soli tālāk un uzcēlis divus pieminekļus – vienu Otrajā pasaules karā kritušajiem ciema iedzīvotājiem, bet otru - 1937.gada Staļina represijās izvestajiem ciema ļaudīm, tostarp savam vectēvam.
Tas arī esot iemesls, kāpēc Baltkrievija, iespējams, nedzīvo tik pārticīgi un labi, jo karā tā pazaudēja savus labākos cilvēkus, bet baisajās izvešanās "mēs pazaudējām paši sevi, mēs paši sevi iznīcinājām".
Te raidījums "Province", ar plašāku ieskatu Baltkrievijas laukos:
