Daina Avotiņa atzīst – ziņa par Triju Zvaigžņu ordeni nākusi negaidīti, lai gan pirms gadiem 20, kad kā tulkotājai piešķirts Lietuvas valsts augstākais apbalvojums, aizdomājusies, ka pašas valstī tādu vēl nav saņēmusi. Nu par atzinību, protams, prieks.
„No valsts es labprāt ņemu pretī, no valdības es vēl domātu, vai man vajag ņemt, bet no valsts es labprāt ņemu pretī un no prezidenta arī. Ja jau pelnīts, ja ir iedots, tad ir jāņem un jāsaka paldies,” saka Avotiņa.
Rakstniece smej, ka pati nemaz īsti nezina, cik grāmatu viņai iznācis, esot vismaz 30, savukārt tulkojumi, lielākoties no lietuviešu valodas, - ap 60 izdevumu. Lai arī ordenis Dainai Avotiņai piešķirts kā dzejniecei, dzejoļus gan viņa vairs neraksta:
„Man liekas, ka dzeja tomēr ir jūsu gadu cilvēku dzeja, jaunu cilvēku dzeja, kad ir jūtas spēcīgākas. Vecam jau prāts - ja ir prāts, tad ir, bet jūtas jau diezgan tādas nodilušas. Nav vairs tik skaudras ne par ko, ne priekam, ne bēdām. Nu jā, bet ordenis man ir piešķirts kā dzejniecei un tulkotājai.
Mājas, kurās nu kopā ar meitas ģimeni dzīvo Daina Avotiņa, celtas tieši pirms 100 gadiem. Tajās savulaik kā audžumeita pieņemta rakstnieces vecāmāte, arī viņa pati te dzīvojusi bērnībā un, īpašumu atgūstot, „Mačkalni” atkal sakārtoti tādi, kā kādreiz. Rakstniece atzīst – par to priecīga būtu gan vecāmāte, gan lepnums par paveikto arī viņai pašai.
Mums ir ozoli un mums ir liepas mežā. Vai tad ar to nevar lepoties? Var lepoties! Un es domāju, tā katram kaut kas ir savs tāds, ko viņš var tajā Latvijā ielikt. Ne jau vārdus un nevis tā, ka es esmu patriots, bet ielikt savu darbu. Ko tu esi padarījis, ko tu esi paveicis un kas tajā Latvijā iekļaujas, no kā tā Latvija sastāv,” vērtē Avotiņa.
Ap Ziemassvētkiem iznāks rakstnieces jaunākais veikums – triloģijas “Kad lausks cērt” un “Jūlija” pēdējā daļa “Rūdis”. Tajās prototipu lomās arī pašas dzimtas cilvēku likteņi. Savukārt nu Daina Avotiņa ķērusies, kā pati saka, pie pavisam trakas idejas – top grāmata par jauniešiem.
