Drustu pirmā audžumamma: Sākumā ir tikai žēlums, vēlāk nāk mīlestība

Aida Vašile ir mamma saviem trim bērniem un gadu gaitā kopumā arī 15 audžubērniem, kas viņu sauc par omīti. Tagad arī viņas trim bērniem ir audžuģimenes, un arī šie bērni, tāpat kā mazbērni, viņu sauc par omīti. Turklāt pēc Aidas piemēra Drustos izveidojusies audžuģimeņu kustība, kas ir sabiedrībā balstīts pakalpojums, kurš daudziem bērniem, kas palikuši bez savu vecāku gādības, sniedz iespēju augt ģimenē.

Ģimene, skola un Drusti

“Drustu skola ir mana vienīgā darbavieta, tajā nostrādāju vairāk nekā 40 gadu. Ilgus gadus biju skolas direktore, un tajā laikā jau manā un dzīvesbiedra Jāņa ģimenē auga ne tikai savi, bet arī audžubērni. Biju šeit pirmā audžumamma. Kā skolas direktore organizēju dažādus pasākumus, uz kuriem nāca gandrīz visi Drustu pamatskolas vecāki. Redzēju, cik maz mums ir bērnu, un daudzus pieaugušos mudināju, lai iet audžuģimeņu kursos un paņem bērniņus savās ģimenēs. Arī Drustiem tad veidotos stabilāka nākotne. Dažas ģimenes atsaucās, un mums veidojās audžuģimeņu kopiena, esam 11 audžuģimenes. Mani bērni palika dzīvot Drustos, mīl darbu skolā, izaudzinājuši savus dēlus un palīdz izaugt citiem bērniem,” stāsta Aida.

Tagad Drustu pamatskolā katrā klasē ir pa vienam diviem bērniem, kas nāk no bioloģiskās ģimenes, bet lielākā daļa ir audžubērni. “Viņi visi ir mīļi, domāju, ka skolotāji visus pieņem vienādi. Sākumā, kad Drustos ienāca pirmie audžubērni, es kā vadītāja centos, lai bērni gan no ģimenes, gan no audžuģimenēm skolā iekļautos vienādi, lai viņus nešķirotu.

Drustos skolotāji saprotoši izturas pret katru bērnu un pieņem, ka katrs bērns ir tāds, kāds ir. Attieksme pret bērniem ir cieņpilna, saprotoša, kaut gan šie bērni biežāk traucē mācību procesu, ir kustīgāki.

Pusaudžu gados atrast audžuģimeni ir visgrūtāk. Daudzi baidās no pusaudžiem. Mēs esam varējuši palīdzēt šiem pusaudžiem gan uzlabot sekmes, gan satuvināt bērnus ar vecākiem,” gandarīta ir audžumamma.

Aida stāsta, ka ir izveidojusies laba audžuvecāku atbalsta grupa arī Smiltenē, kur pieejams psihologs un citi speciālisti: “Man ir bijuši bērni, kas staigā ar grūtībām, nerunā – speciālistu palīdzība ir ļoti vajadzīga. Tā nepieciešama lielākajai daļai audžubērnu, jo viņi ir ļoti smagi cietuši. Uzreiz nekas nemainās, bet kaut kur pusceļā, kad sāc manīt sava darba augļus, ir gandarījums.”

Pirmie audžubērni

Aidas saruna ar audžumeitu

– Man mamma, Omīte, esi tu, man nav nekādas citas mammas.

– Es saprotu, bērniņ mīļais, bet mamma ir mamma... un nevar jau zināt kura mirklī viņa ir salūzusi.

– Nu kā, viņai nomira tas viens bērns.

– Mēs nevaram nevienu sodīt, bērns, jo mēs neviens neesam otra dzīvi dzīvojuši.

– Bet es vienalga, Ome, to nekad nesapratīšu!

– Būs jāsaprot.

– Es nesaprotu, kā var dzert.

– Bet, bērniņ, mēs par to daudz esam runājušas! Tā ir slimība, tas nav tāpat vien, un visgrūtāk ir izārstējamas sievietes.

 

*Nejauša saruna, kurai raksta autore bija lieciniece

Kad Aida pirms 26 gadiem pieņēma pirmos audžubērnus, viņas bioloģiskie bērni jau bija izauguši, mācījās Rīgā: “Bērnunami Drustos rīkoja vasaras nometnes, es tur vienmēr biju iesaistīta, un reizēm bērni nāca pie mums uz mājām. Paņēmu vienu puisīti aizbildnībā. Viņš pie mums auga no četru gadu vecuma, tagad brauc ciemos, ir vēl viens mūsu mīļais dēliņš. Kad viņš jau bija pusaudžu vecumā, mūsu valstī sāka rīkot audžuģimeņu kursus. Tad mūsu mājās ienāca audžubērni. Kad audžubērnam ir 18 gadu, valstij būtu jānodrošina viss, lai viņš uzsāktu patstāvīgu dzīvi. Bet šajā vecumā viņi vēl mācās, piemēram, Alīnai ir 21 gads, bet viņa vēl apgūst profesiju. Tāpēc šie bērni arī turpina dzīvot pie mums, kamēr tiešām spēj nostāties uz savām kājām. Kopā pie manis ir auguši 15 bērni, astoņi ir vēl tagad.”

Vairākiem audžubērniem ir nopietnas veselības problēmas, viņi jāvadā pie ārstiem, uz nodarbībām. “Mans vīrs Jānis lielāko dienas daļu ir ceļā. Esmu izgājusi arī krīzes audžuģimeņu apmācību. Reizēm bērniem krīzes situācijā ir vajadzīgs tikai atbalsts un mierinājums. To var sniegt daudzās ģimenēs, vien jāiziet apmācība,” stāsta audžumamma.

Aida ir sapratusi, ka nav divu vienādu situāciju: “Citi audžubērnu vecāki ir alkoholiķi, kas nemīl savus bērnus, citi – mīl. Ir vecāki, kuri visu laiku skaita: “Es mīlu savus bērnus,”  – taču viņiem nav izpratnes, ko tas nozīmē. Viņi nevar audzināt bērnus, jo neprot elementāri aprūpēt vai paši nav veseli.”

“Pie manis nonāk bērni, kas ilgstoši uzturas mūsu ģimenē. Ja vien iespējams, veicinu, lai viņiem nepazūd kontakti ar bioloģiskajiem vecākiem. Kad viņi sāk patstāvīgu dzīvi, tāpat nekur nepazūd.

Tagad Dāvītis katru vakaru zvana no Nīderlandes, sūta īsziņas: “Cik jūsu man ļoti pietrūkst!”

Tas, ka kāds novērtē – tu tik labu bērnu esi izaudzinājusi –, visvairāk dod spēku un gandarījumu. Lepojos ar visiem saviem bērniem, to apliecina saņemtie diplomi valsts mērogā. Vairākas reizes mēs – es, mani bērni un audžubērni – esam aicināti uz pieņemšanu pie Valsts prezidenta,” turpina audžumamma.

Viss tikai bērniem

“Viss šajā mājā pakārtots bērniem. Man ir izveidojusies tāda kā antena, kad es jūtu, vai tikšu galā vai ne. Man arī ir bijusi situācija, kad par vienu bērniņu pēc trim dienām teicu, ka ar viņu tomēr netikšu galā. Tur vajadzēja kādu jaunāku, kas spēj viņam pakaļ izskraidīt. Un mēs jau visi iemīļojam bērniņus, kas pie mums nonāk. Ziniet, tas jau notiek tā, ka reizēm nevari viņus nepaņemt,” stāsta Aida.

Audžumamma atzīst, ka tagad, kaut pienākuši cienījami gadi, reizēm esot pat vieglāk, jo mājās ir lieli un mazi bērni – cits par citu rūpi tur, lielie pieskata mazos. “Vēl palīdz milzīgā pieredze – vairāk nekā 26 gadi kopā ar audžubērniem. Kā kurā situācijā rīkoties, to nevar tikai kursos iemācīties. Ne jau visas dienas mums klājas viegli. Īpaši grūti ir, kad bērnam ir no 11 līdz 16 gadiem.

Ja savureiz kaut ko asu pasaku, jāprot samīļot un pēc tam izlīdzināt.

Nepietiek ar to, ka esmu pedagoģe, jābūt vēl kādām spējām un spēkam tikt galā. Ne jau no vieglas dzīves bērni pie mums nonāk,” atzīst Aida.

Bērnunamos tagad strādā ļoti gudri pedagogi, taču bērniem tāpat tur neklājas viegli, vērtē audžumamma: “Visgrūtāk ir tiem, kam ir dažādi traucējumi. Viņiem labāk, ja ir audžutēvs un audžumamma, – vienas prasības, kā tas ir vienā ģimenē, un viss. Bet, ja nāk darbinieki cits pēc cita – viena aprūpētāja ar vienām prasībām, otra ar citām –, bērni, kuriem jau tāpat grūtāk ar uztveri un uzvedību, netiek galā ar šīm nemitīgajām mainīgajām prasībām. Arī uzticības personu nevar būt tik daudz, bērnam vajag vienu, kam tiešām var pateikt, kas uz sirds.”

“Ar mīlestību ir tā, ka sākumā ir tikai žēlums. Tu skaties uz bērnu, un ir tik žēl. Bet ar laiku tik ļoti šo bērnu iemīli, un es vienmēr gribu redzēt, kā viņi izaug,” uzsver Aida.

 

*Publikācija tapusi informatīvās kampaņas par sabiedrības attieksmes maiņu pret cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un bērniem, kas palikuši bez ģimeniskas aprūpes, gaitā. Kampaņas pasūtītājs ir LR Labklājības ministrija ERAF finansētā deinstitucionalizācijas projekta ietvaros.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt