Jokot par "tēmām, par kurām nerunā"
Diāna un Baiba pārvietojas ratiņkrēslā, savukārt Līga Ķikute ir piedzimusi ar redzes problēmām. Viņa redz tikai apveidus un plankumus. Gan Baibai, gan Līgai palīgos ir labradori - māsiņas no viena metiena. Baibas labā roka ir Elfa – suns-asistents, Līgai ir suns-pavadonis vārdā Rīga. Tā viņas arī iepazinušās, apmeklējot suņiem veltītos pasākumus. Šobrīd visas trīs darbojas katra savā jomā, taču reizumis sanāk kopā, uzstājoties stāvizrādēs: pirmā bijusi 2019. gadā rīkotajā festivālā "Ladyfest", izveidojot tandēmu "Randiņš trijatā", pēdējā nupat aizvadītajā integrācijas pasākumā "Cilvēks tirgū" Āgenskalna tirgū. Sievietes joko par sevi vai viena par otru, atklāti runājot par personiskām situācijām jeb "tēmām, par kurām sabiedrībā nerunā".
"Zinot, cik daudz mūsu ikdienā katrai nākas izglītot sabiedrību par invaliditātes jautājumiem un dzīvesveidu, piemēram, vienkārši ejot pastaigā ar suni, - pa ceļam noteikti būs kādi cilvēki, kuri sāks uzdot jautājumus, - nolēmām, ka varam par to runāt skaļāk katra no savas perspektīvas, bet caur humoru un neierastā formātā, kas atraisa auditorijas spēju uztvert šo tēmu nevis kā “tabu”, bet kā iespēju uzzināt, kā tad ir patiesībā. Auditorija, redzot, ka mēs varam par to pajokot, nevis žēloties, arī savā attieksmē mainās un pieņem šīs situācijas ar cilvēcīgu izpratni, reizēm pat identificējot sevi ar līdzīgu problēmu, jo vajadzības ir vienas un tās pašas visiem," stāsta fonda "Nāc līdzās" laureāte, sabiedrisko attiecību speciāliste Diāna Ponaskova.
Tomēr par šīm tēmām var jokot tikai tie cilvēki, ar kuriem tas notiek. Robeža starp joku un pāridarījumu ir ļoti trausla – pajokojot par kaut ko, kas pārsniedz cilvēka fizisko spēju robežas, joks var pārvērsties pāridarījumā. "Ja jūs redzat vai kopā ar to cilvēku piedzīvojat kādu kuriozu, tad noteikti pirmais, ko jums nevajadzētu darīt, ir smieties par viņu. Cilvēkam pašam ir jānonāk līdz jokiem. Brīdī, kad ar viņu kaut kas notiek un tas skar viņa cilvēciskās pamatvajadzības, smiekli noteikti nenāk," saka Rīgas neredzīgo un vājredzīgo biedrības "Redzi mani" valdes priekšsēdētāja Līga Ķikute.
"Atkailināt" savu dvēseli uz skatuves
Humors var palīdzēt atrisināt dažādas sarežģītas situācijas, jo tas atklāj cilvēka spēju pieņemt situāciju un uzņemties par to atbildību. Galu galā - tas atklāj viņa cilvēcību, kas ir pretēja destruktīvai stresa lavīnai, ko izliet kādam virsū. Piemēram, sākumā, kad Baibu aicināja vadīt lekcijas, viņai tas likās neprāts, jo neviens taču nesapratīs, ko viņa saka. Baiba runā lēni, viņas teiktajā ir rūpīgi jāieklausās, bet izrādījās, ka auditorija viņu saprot gan. Klusums ir vienīgais veids, kā viņu sadzirdēt, ja nav mikrofona.
"Runājot, piemēram, par invaliditātes teorētiskajiem modeļiem, neviens neuzdod jautājumus par biezpiena sieriņiem vai torti "Cielaviņa", bet tieši par tēmu. Nu jau esmu iemīlējusi savu balsi, un mēdzu jokot par to, iedrošinot pārjautāt, jo caur to humoru tu kļūsti atvērtāks, skaties uz lietām vieglāk", ar savu pieredzi dalās Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) doktorante Baiba Baikovska.
Viņa atceras arī kādu smieklīgu stāstu: reiz bija dzirdējusi par vienu puisi - komiķi ar invaliditāti, kurš runā tik lēni, ka skatītājiem liekas, ka viņiem internets bremzē. Bet viņam tas ir izaicinājums "izģērbties" un pasmieties pašam par sevi.
Neveiklie piedzīvojumi
Baiba kopā ar Diānu darbojas kristīgajā biedrībā "Agape Latvija", attīstot biedrības apakšnozari cilvēkiem ar invaliditāti "Spēju kustība". Tajā viņas runā par iekļaušanās jautājumiem sabiedrībā un kristīgās kopienas kontekstā. Ik pa laikam saturā mēdz parādīties arī kāds pieredzes stāsts, kurš tiek pārvērsts par nākamās stāvizrādes materiālu. Piemēram, vai tu esi kādreiz ienests ar krēslu pie paša tualetes poda? Baiba gan! Līdz labierīcībām ar elektrisko ratiņkrēslu bija neiespējami nokļūt, tādēļ radošā darbinieku un palīgu pieeja bija aizvedusi sievieti līdz pašam podam, sēžot kā princesei uz troņa. Šobrīd Baibai tas šķiet amizanti, bet tajā brīdī gribējās vienkārši visu paātrināt.
"Mums ir tieši tāda paša dzīve kā visiem pārējiem, un jūs jau arī nejustos patīkami, ja, piemēram, kāds jums aizšķērsotu ceļu un prasītu, kāpēc ejat uz tualeti? Mēs, cilvēki ar invaliditāti, nevaram normāli ieiet kabīnītē, jo kāds rauj vaļā durvis," smejoties saka Līga.
Līga ir pozitīvs cilvēks, taču vēl viņa ir gatava uz līdzenas vietas sadusmoties par stereotipiem, kuri ikdienā apvij neredzīgos. Piemēram, ja sievietei ar redzes problēmām ir tāda paša dzimuma pavadone, tas automātiski nenozīmē, ka viņas saista kopdzīve. Līga stāsta, ka reiz ar kolēģi, kura ir vājredzīga, kopējā apmeklētāju grupā gāja uz muzeju "Ebreji Latvijā". Vienā no ekskursijas daļām bija jāmācās ebreju deja, bet ar koordināciju neredzīgam cilvēkam kopējā barā ir, kā ir – neskaitāmas reizes tiek uzkāpts uz kājām, rokas atduras pret otra cilvēka vēderu. Galu galā cilvēki sākuši jautāt, vai viņas kopā arī dzīvo?
Savukārt Diāna zina, ko stāstīt par sabiedriskā transporta piedzīvojumiem. Piemēram, vai esat pamanījuši, ka sabiedriskā transporta šoferi, braucot viens otram garām, sasveicinās savā starpā? Ar Diānu tie sveicinās tieši tāpat, pat ja viņa pieturā gaida citu trolejbusu. Viņi laipni palīdz ar automātiskām vai manuālām rampām, vienmēr pamāj, sasmaidās un novēl jauku dienu. Pati Diāna smejoties saka - draugi jokojas, ka viņu sagaida kā limuzīnā: visiem jāgaida, kad viņa iekāps un izkāps kā princese.
Katrs ir vērtīgs
Dzīve uz riteņiem vai dzīve tumsā ir kas neparasts, audzinošs, pazemīgs un reizē jaudīgs. Humors var to atvieglot, un bieži vien joks ir veidots tā, lai pats stāstītājs emocionāli tiktu ar to galā.
"Arī jokot ir jāmāk. Neteiktu, ka nu jau jūtos šajā lauciņā brīvi, jo mācēt pasmieties par situāciju, par sevi, ir viens, bet būvēt joku konstrukcijas, zemtekstus, sasaisti ar asociācijām un zināšanām - nav viegli. Uzstājoties stāvizrādē, vienmēr jābūt gatavam improvizēt, jo jājūt, kā plūst valoda, emocijas, atgriezeniskā saite, kāda atmosfēra, kāds noskaņojums ir mums pašām, un ir vēl dažādi citi apstākļi, kas var nejauši atgadīties," atzīst Diāna.
Viņa norāda, ka vēsturiski ir iesakņojies, ka “invalīds” ir kā starpdzimums jeb “tas” cilvēks, kuram pamatā nepieciešama aprūpe, lai uzturētu dzīvību. Tas, kuram nav tiesības nest pašam atbildību par sevi, pieņemt lēmumus, vēlēties neatkarību un pārvaldīt finanses. Taču ne Diāna, ne Baiba vai Līga tā neuzskata. Ir dažāda veida invaliditāte, dažādas diagnozes, taču cilvēki ar invaliditāti nav viendabīga masa. Katrs ir vērtīgs.
"Mēs esam pārāk pieraduši, ka cīnāmies par tiesībām, ka mums ir jācīnās par tiesībām, bet šī atraisīšana var likt pirmo pakāpi integrācijai," norāda Baiba.
"Intelektuāli augstos plauktus cilvēks uztver tik teorētiski, ka sāk norobežoties, nenolasot domu un nesaistot to ar dzīvi. Bet, ja stāvizrādē uznāk uz skatuves un sāk runāt par to, kā notiek dzīvē, – cilvēkam tas ir materiāls, lai aizdomātos," zina teikt Līga, ''Mums tikai jāpaskatās no parasta cilvēka dzīves skatpunkta."