Rīga. Ventspils iela 50. Biedrības "Tavi draugi" milzu noliktava, kas reizē ir vieta, kur satiekas palīdzības devējs un saņēmējs. Turp ikviens var vest ziedojumus ukraiņiem Latvijā un frontē. Tāpat turp nāk ukraiņi, meklējot sadzīvei nepieciešamas lietas. To visu koordinē brīvprātīgie, kuru vidū ir daudzi kara bēgļi.
Pirms vīrusu sezonas tur notika arī kopīga tējas dzeršana, un cilvēki apmainījās ar saviem stāstiem. Katram, kurš tur ierodas, ir sava kara pieredze. Lielākā daļa ir ģimenes ar bērniem. Un nu jau starp daudzajiem, kuri ierodas meklēt kādu palīdzību vai dzīvei Latvijā vajadzīgu lietu, aizvien vairāk ir mammas ar zīdaiņiem, kuru dzimšanas vieta ir Latvija.
Līgo bērns
Annas Kitčenko meitiņai Dominikai ir pieci mēneši, un viņa dzimusi Rīgā. Viņa ir viens no kara bērniem, kas dzimuši Rīgā. Bet meitenītei bija jādzimst Harkivā.
"Varbūt pagrabā, varbūt slimnīcā. Dzemdētu tur, kur nāktos. Bet tā viss jau bija sagatavots. Kurš zināja, ka tā notiks? Septiņus mēnešus tā bija okupētā teritorija, tagad vismaz mums atjaunojušies sakari un gaisma ir. Bet tā bez gaismas, bez sakariem viss bija. Nu stāvoklis nedaudz uzlabojies. Manējie visi no Harkivas apgabala. Un visi tur dzīvo," pastāstīja Anna.
Annai ir arī piecus gadus vecs dēls. Mazulītei viss nepieciešamais bija sagādāts, šis tas palicis no puikas. Tas viss palika Ukrainā. "Mēs aizbraucām marta sākumā, kad viss sākās. Un jūnijā es viņu piedzemdēju. 23. jūnijā. Uz svētkiem. Viss labi, viss bija lieliski. Dzemdību nams bija neticami lielisks. Ārsti... Un tik daudz cilvēku mums palīdz. Paldies visiem latviešiem. Paldies visiem, kas atsaucas. Ir daudz labu cilvēku. Un daudz labu lietu. Mēs dzīvojam Brīvības ielas tajā galā, tur arī ir humānā palīdzība. Bruņinieku ielā. Tur saņemam produktus un dažādas lietas. Viss mums ir!"
Ikdienā Anna par abiem bērniem rūpējas viena. Vīrs ir jūrnieks, viņš mēnešiem ir prom no mājām. Šeit ģimene atradusi visu nepieciešamo.
"Kulbiņu paņēmām, autosēdeklīti paņēmām. Tētis pie mums ir reti, viņš strādā. Atbrauc uz mēnesi, diviem un atkal prom. Visu pati daru. Ar visu pati tieku galā. Viena. Bet mums visu iedeva. Gultiņu... Sākumā dzīvojām Ādažos, tad uz Rīgu pārbraucām. Viss ir lieliski," pauda Anna.
Runājot par bērniem un viņu vajadzībām, Anna vai desmito reizi atkārto, ka nekā netrūkst, visa ir gana. Bet, protams, kurš bērns gan negrib jaunu rotaļlietu... "Mans vecākais visu laiku grib mantiņas. Lai kur mēs ietu, visu laiku tikai – rotaļlietas, rotaļlietas. Ak Dievs! Mums taču dzīvokļa saimnieks arī mantas atdeva, bet viņam visu laiku vajag. Vilcienu ļoti kārojas. Elektrisko! Tas mums jāatrod."
Ukrainā dāvināšanas tradīcijas atšķiras. "Dāvanas Jaungadā zem egles liekam. Un 19. decembrī mums Nikolajs liek dāvaniņas zem spilvena. Bet Jaungadā zem eglītes. Dēliņš visu grib! Tik daudz ideju: mašīnītes, vilcienus. Domāsim. Un robotu grib, kuru var vadīt ar pulti," pastāstīja mamma.
Nikas ragutiņas
Mīkstās mantiņas ir arī Nikas jeb Veronikas labākie draugi. Viņa ir no Hersonas apgabala, un mamma šurp braukusi tikai bailēs par meitas veselību un dzīvību.
"Tur tagad rit pašas sīvākās kaujas, uzlidojumi. Tur palika vecāki, māsa, visi radinieki un draugi. Galu galā arī kaimiņi un māja. Bet tā – šeit ir ļoti labi. Mums viss patīk. Tikai gribas mājās," atzina Veronikas mamma Anastasija Poļiha.
Viņas meitiņa piekļāvusies mammai un nelaiž vaļā. "Tā ir Nika, divi gadi, septiņi mēneši. Mēs neejam uz dārziņu, jo bieži slimojam. Mammas meitiņa. Ne ar vienu citu negrib palikt. Tāpēc arī uz šejieni ņemu līdzi. Ceram atrast ragaviņas, lai pavizinātos. Tāds mājas bērniņš man. Aizbraucu arī tieši bērna dēļ. Nebūtu bērna, paliktu tur. Viņa baidījās. Cēlās naktī un raudāja. Mums taču pa jumtu sitās. Tad arī nolēmām braukt prom. Braucām četras diennaktis. Te ir labi. Ļoti labi. No sākuma uz citu valsti gribējām, pie radiem. Mums ieteica braukt uz šejieni. Un te tik labi uzņēma. Un šeit meitenes kā palīdz! Brīvprātīgie. Katru vēlmi piepilda. Ko meklējam, to atrodam."
Anastasija Ventspils ielā gatava pavadīt ilgu laiku. Pati atzīst, ka šī ir vienīgā iespēja meitiņai satikt citus ukraiņu bērnus, bet pašai – parunāties. Atrast kādu vajadzīgu lietu.
"Rīgā ir ļoti, ļoti labi! Ļoti labi cilvēki, mūs tik labi uzņēma. Esam apmierināti, bet, protams, gribas uz mājām.
No savējiem tādu palīdzību nesagaidītu kā te! Jūs esat ļoti, ļoti viesmīlīga zeme, mūs labi uzņemat un tik sirsnīgi. Es teiktu, ka vairāk nekā savējie. Nu tā, pamazām, pamazām.... Mājās ir garlaicīgi. Braucam šurp, ar cilvēkiem parunāties, ar bērniem paspēlēties. Man savas vajadzības, meitiņai savas. Tā pamazām...." sacīja Anastasija.
Daudzi ukraiņi atzina, ka sniegotā Rīga viņus pārsteigusi nesagatavotus. Arī Anastasija: "Mums Hersonā ziema ir tāda kā pavasaris. Sniegs ir ļoti reti. Bet te visu laiku sniegs. Es nevaru ar ratiem izbraukt. Bet ar kājām viņa negrib tipināt. Tikai opā. Tā nu ejam ar ratiem. Ragaviņas vajadzētu. Cik ilgi uz rokām pastiepsi. Uz šejieni arī kad nākam. Pēc tam varam citiem bērniem atdot. Tu gribi ragaviņas? Ko bērni grib? Mieru! Mieru un mājas. Un savas spēles. Manējā meitiņa skumst pēc vecmāmiņas. Vecmāmiņa tur palika."
Tētis ar otu
Gleznotājs Ivans Vitjuks ar savu jaunāko dēlu Aleksandru priecājas par sasnigušo sniegu. Ģimene ir no Hmeļņickas Ukrainas rietumos. Pagaidu mājokli radusi Cēsīs, un tieši tur atklāta Ivana izstāde. Un tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ abi ar puiku atbraukuši uz Rīgu, uz Ventspils ielu, kur ikdienā sastopamas vismaz 100 bēgļu ģimenes. Saša ir sajūsmā par eglīti, kuru "Tavi draugi" brīvprātīgie ievelk noliktavā un stiprina kājā, lai greznotu.
"Tēt, atceries, mums bija kupla eglīte, bet pēc tam pavisam plika nobira?" atminas Aleksandrs.
Ivans Vitjuks iepazīstina ar sevi: "Es esmu mākslinieks, vienkārši vakar bija manas izstādes atklāšana Cēsīs. Tie ir mani darbi, ko es Latvijā gleznoju. Atnācu pielikt afišu, lai latvieši un ukraiņi nāk apskatīties, kā ukraiņi redz jūsu zemi, Rīgu. Mīļi lūgti. Izstāde ir atvērta līdz 15. janvārim."
Savulaik arī Vitjukiem šī bija vieta, kur ģimene sākotnēji atrada pašas nepieciešamākās lietas, lai iekārtotu savu pagaidu mājokli. "Kad tu atbrauc un tev nekā nav... Nav pat matraču, elementāras lietas. Galds. Te tiešām palīdzēja. Liels paldies Latvijas iedzīvotājiem. Milzīgs paldies par palīdzību. Galvenais – bērni ir iekārtojušies. Mums iedeva pat burtnīcas un zīmuļus, pildspalvas."
Savās gleznās viņš tagad rāda Latvijas skaistumu. "Tiešām liels paldies jūsu valstij. Tāpēc es arī gribu, lai Latvija paskatās, kā es ar visu savu dvēseli gleznoju... Tās ir jūsu āres, un tās ir brīnišķīgas. Jums ir tik skaista zeme. Jūs ejat un mazliet pat nemanāt, cik skaisti te ir. Kāda šodien brīnišķīga diena Tiesa, man saka, ka ne vienmēr ziema ir tik skaista un saulaina," pauda Ivans.
Ivana ģimenē ar latviešu valodu pagaidām vislabāk veicas jaunākajam puikam Sašam jeb Aleksandram. "Mēs parasti uzliekam eglīti un nevienu ciemos īpaši nesaucam. Apēdam kādu kūciņu." Un kādas ir dāvanu vēlmes? "Tātad gribu telefonu, planšeti... (smejas). Ja godīgi, zīmēšanas bloku gribu. Zīmēšu," pauda Aleksandrs.
"Man ir trīs bērni, visi iet latviešu skolā, mācās valodu, bet vecākajai meitai iet grūtāk. Viņa ir 9. klasē un daudz ko nesaprot. Lai gan visu vasaru ar mammu mācījās latviešu valodu. Jaunākajiem vieglāk," pastāstīja Ivans.
Dāvanu izvēlē vecākiem jābūt radošākiem un stingrākiem. Virtuālā pasaule vilina. Bet īstā taču ir tur, laukā, kur ir tik skaisti.... "Bērni tagad visi viltīgi, viņi grib tikai planšetes un telefonus. Labāk būtu krāsas, kaut ko tādu. Bloknotu gribi? Nu redziet? Bērnus tomēr vajag nedaudz ierobežot ar tiem telefoniem, vienkārši sēž telefonos un neatraut viņus no tiem. Virtuālā pasaule ir ļoti ievelkoša," atzina tētis.
Ivans ar dēlu devās uz autobusu. Jātiek atpakaļ uz Cēsīm. Anastasija ar Veroniku pagaidām palika uz vietas. Varbūt kāds atnāk un noziedo ragaviņas? Tad varētu baudīt ziemas priekus.
Bet Anna ar Latvijā dzimušo Dominiku drīz dosies uz dārziņu pēc piecgadīgā brāļa. Un vaicās, kā viņam pagājusi kārtējā diena Latvijā.
Katrs no mazajiem sapņo par kādu jaunu mantu, kādu dāvanu. Bet vairāk par visu šie kara bērni grib mieru, grib savas mājas un savus mīļos. Diemžēl pagaidām tam var būt dzīvības cena.
