Dr. Klauns Džonijs pārvērš vidi slimnīcā un arī cietumā aizvaira domas no restēm

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Tas, ka smaidīgais puisis ir Dr. Klauns Džonijs (Dr. Johnny), saprotams vien viņa klauna deguna dēļ. Plandošais baltais krekls un zeltaini izšūtā veste drīzāk atgādina kādu nomaldījušos pirātu. Džonijs, īstajā vārdā Kaspars Roznieks, smej, ka ir gribējis būt tikpat stilīgs kā Džonijs Deps: “Bet man nesanāca… Man sanāk būt tik stilīgam kā Džonijam Bravo vai Džonijam Anglim.”

Jaunais vīrietis spēj pasmieties par sevi, un tā, šķiet, ir viena no viņa atslēgām, ar ko Kaspars spēj atslēgt arī durvis uz mazo pacientu pasaulēm. “Šeit mums ir improvizācijas teātra izrāde trīs stundu garumā. Ne katrs aktieris, improvizators uz to parakstītos. Mēs uz to parakstījāmies atbildīgi un labprātīgi. Un tad tu saņem atsauksmes no cilvēkiem, redzi, ka tu tiešām vari kādam palīdzēt, un tad saproti, ka tā ir īstā vieta,” par savu aicinājumu ar degsmi stāsta Kaspars.

Gribēja paglābt pasauli

Ziedo Dr.Klaunu programmai!

Lai dakteri klauni varētu turpināt iepriecināt mazos pacientus slimnīcās, iespējams ziedot, zvanot pa tālruni 90006086. Veicot vienu zvanu, tiek ziedoti 1.42 EUR, bet, zvanot pa tālruni 90006666 ar vienu zvanu ziedosiet 4,27 EUR. Iespējams arī veikt pārskaitījumu Dr. Klauna biedrībai.

Biedrība „Dr.Klauns”
Reģ.nr. 40008199816
AS SEB Banka, kods UNLALV2X
Konts: LV43UNLA0050019740644

Plašāku informāciju par Dr. Klauna programmu meklē www.drklauns.lv.

Stāsts par to, kā Kaspars kļuvis par Dr. Džoniju ir garš, bet tā pamatā ir viņa paša mērķtiecība. Jaunais vīrietis katru gadu definē savus mērķus – to, ko nākamā gada laikā vēlas sasniegt fiziskajā, materiālajā, garīgajā un personiskās izaugsmes jomā. Gadā, kad Kaspars pieteicās Dr. Klaunu programmai, viņa mērķu listē bija gan vēlme likt lietā un uzlabot aktiermeistarību, kas viņu urdījusi jau sen – Kaspars vēlējies kļūt par aktieri, gan vēlme pārvarēt savas bailes no publiskas uzstāšanās un “tikt galā ar savu ego”.

Kaspars atzīst, ka saraksts ir bijis visai garš. “Es varbūt gribēju paglābt pasauli, palīdzēt kādam,” teic jaunais vīrietis. Mērķtiecīgā un altruistiskā dalība medicīnas klaunādē tiešām palīdzējusi sasniegt daudzus no iepriekš izvirzītajiem mērķiem.

Aicinājums pārkāpt sev pāri

Klauna profesija ir smiekli tikai no vienas puses. No otras – tā ir sarežģīta, emocionāli smaga un ļoti izaicinoša. Būt Dr. Klaunam ir aicinājums, ko kurš katrs nevar uzņemties. Tas ir milzīgs darbs ar sevi, savu iekšējo pasauli, ambīcijām, mērķiem un spēju sakārtot savas prioritātes, vismaz trīs stundas nedēļā liekot kāda cita izjūtas augstāk par savām emocijām – radot prieku, ārstējot ar smiekliem.

Tomēr klauna tēls nes sev līdzi arī negatīvas asociācijas. “Arī man, kad es pieteicos, bija tas uzskats par sevi, ka – ko tu tagad iesi? Pieteikties par klaunu? Tu iesi ākstīties, ko tev draugi teiks? Ko tev kolēģi un treniņu biedri teiks, ka tu esi klauns,” par savu sākotnējo nedrošību atklāti stāsta Kaspars. Turklāt, kā viņš novērojis, klauna profesija Latvijā vispār nav augstu novērtēta.

Krievijā, kur cirka kultūra ir attīstītāka, “klauni ir tādā augstākā godā nekā pie mums”, norāda Kaspars. To ik gadus Latvijas Dr. Klauni var novērtēt Uzvarētāju spēlēs – pasākumā, kas ik gadus tiek organizēts Krievijā, un uz kuru aicināti bērni, kuri pārvarējuši vēzi. Arī no Latvijas turp regulāri dodas gan slimību uzvarējušie bērni, gan klauni.

Tomēr neviennozīmīgā attieksme pret klauna tēlu Kasparu nav atturējusi. Tas, kas viņu vilinājis un devis papildu motivāciju dalībai programmā, bija brīvības sajūta: “Tas man bija tas izaicinājums laikam – pamēģināt, pārkāpt to robežu, jo

es vienmēr esmu gribējis izbaudīt to sajūtu, ka tu vari atļauties vairāk nekā citi. Klaunam tas ir atļauts. Jo es taču esmu klauns, "sorry", es esmu bišķiņ jucis!”

Tvert laukumu un tikt galā ar sevi

Kaspars atzīst, ka klaunu attiecības ar visiem ārstiem nav ideālas:

“Varbūt kādam dakterim mēs ne pārāk patīkam. Bet viņam ir visas tiesības mūs izdzīt ārā no kabineta!”

Lai tas nenotiktu, Dr. Klaunam jādarbojas vērīgi un analizējoši, jo savstarpējās attiecībās ar ārstiem un māsām ir jāprot “tvert laukumu”, klauns nedrīkst traucēt personāla darbu un galu galā – viņam ir jāpalīdz mazajiem slimniekiem. “Spēja tvert laukumu un sajust tā brīža enerģiju – tā tu saproti, ko tu drīksti un ko nedrīksti darīt,” par nozīmīgāko un tajā pašā laikā netveramāko Dr. Klaunu prasmi saka Kaspars.

Viens no veiksmīgas performances priekšnoteikumiem ir Dr. Klaunu savstarpējā partnerība. Ideālā gadījumā pārī strādā puisis un meitene. Ja puika izdara kaut ko pārāk ātri un asi, kas varbūt nedaudz sabiedē mazo pacientu vai rada viņā neizpratni, klaunu meitene var veiksmīgāk nogludināt situāciju.

Lai arī būdams Dr. Klauna tēlā, neviens nevar izslēgt apkārtējo vidi un absolūti izolēt emocijas un pārdzīvojumus, ar ko nākas saskarties slimnīcā. Kaspars stāsta, ka, uzliekot klauna degunu, viņš cenšas aizmirst par to, kas viņš ir un ko dara: “Tā ir tā mana maska, un es esmu tajā tēlā. Kad es pabeidzu darbu, es viņu noņemu nost un es cenšos to visu atstāt šeit un neņemt līdzi. Pasarg’ Dievs, es sākšu sev vazāt visu līdzi – cietīs gan mans darbs, gan privātā dzīve.”

Kaspars uzsver, ka bailīgs vai pārlieku līdzjūtīgs klauns profesionāli savu darbu veikt nespēj. “Ir svarīgi saprast – nu, kāda būs jēga no manis kā klauna, ja es būšu nobijies, pārdzīvošu un teikšu:

“Vai, vai, vai, Tevi notrieca mašīna, tas tak ir tik traki! Ko mēs tagad darīsim?” Ja es to sākšu darīt, tad kāda jēga no manis.

Tajā brīdī tu saproti, ka, ja tu gribi būt profesionāls klauns, izdarīt savu darbu vismaz uz 90%, tad tu nedrīksti laist tādas emocijas iekšā,” par stingrajām tēla empātijas robežām stāsta Kaspars.

Dr. Klauniem tiek organizētas regulāras supervīzijas, kurās psihologa vadībā tiek pārrunāti emocionāli grūtākie mirkļi, lai atkal spētu savākties. Situācijas, ar kurām var sastapties darba laikā, ir neparedzamas, un nevar zināt, kādas emocijas nāksies piedzīvot. Kaspars stāsta, ka viņa profesionālajā klauna darbībā sāpīgākās epizodes bijušas tās, kurās viņš spējis savilkt paralēles ar savu dzīvi: “Man pašam ir dēls, un ja es redzu līdzīga vecuma vai līdzīga izskata pacientu, tad ir bijis grūti. Bet tāpēc mums ir supervīzija un man ir terapeits, kuram es varu piezvanīt, un mani ātri noliks pie vietas.”

Pieaugušajiem atliek pieņemt bērnu fantāziju

Dr. Klaunu spēju pārvērst situāciju un piedāvāt tai jaunu definīciju novērtējuši ne vien slimnīcā, bet arī cietumā.

“Mēs esam pastrādājuši arī cietumos, un tas ir kaut kas unikāls,” atzīst Kaspars. Cietumos tiek organizētas Ģimeņu dienas, kad ieslodzītajiem ir iespēja satikt savus tuviniekus. “Mēs esam pieaicināti kā klauni, jo klauniem ir tā unikālā spēja pārvērst esošo notikumu par kaut ko pavisam citu,” stāsta Kaspars.

Klauni ne vien pārvērš vidi slimnīcā, bet spēj aizvairīt domas no restēm un apsardzes pārbaudēm.

Jautāts, vai tiešām jaunā, klaunu piedāvātā situācijas definīcija tiek pieņemta gan bērnu, gan vecāku prātos, Kaspars norāda, ka citu variantu īsti nav, neatkarīgi no tā, vai vide ir slimnīca vai cietums: “Bērni “pavelkas”. Pieaugušajiem nekas cits neatliek, kā pieņemt tos spēles noteikumus. Bērniem fantāzija ir bagāta, un tu to iedarbini. Viņš pa īstam redz to, ko tu esi radījis!” 

Dr. Johnny mazos pacientus ar smaidu turpina priecēt un ārstēt Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā Rīgā, Vienības gatvē. Tomēr arī Kaspars ir domājis par to, ka no Džonija tēla kaut kad nāksies atvadīties: “Cik ilgi es to darīšu? Varbūt tad, kad jutīšu, ka esmu izaudzis no tā. Es neredzu, kāpēc lai es tagad apstātos. Protams, ir bijušas krīzes, bet tad vienmēr notiek kaut kādas lietas, kas man pasaka – nē, tev vēl šis ir jāturpina.” 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti