Dodas atpakaļ uz Ukrainu. Saruna ar ilgstoši Kijivā dzīvojošo Robertu Vaišļu

Ukrainas tālmācības vidusskolas "Optima" līdzdibinātājs Roberts Vaišļa Kijivā dzīvo jau astoņus gadus. Sākoties karam, viņš bija viens no Latvijas valsts piederīgajiem, kas izvēlējās palikt tur un vairākkārt Latvijas medijiem stāstījis par apstākļiem Ukrainas galvaspilsētā. Šajās nedēļās viņš bija ieradies Latvijā un Latvijas Radio pastāstīja par ikdienu Kijivā, Ukrainas bērnu izglītības nākotni, par 9.maiju un sabiedrību Latvijā.

Saruna ar ilgstoši Kijevā dzīvojošo Robertu Vaišļu
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

Palikt Kijivā un spēt organizēties

Latvijas Radio: Kopš kara Ukrainā sākuma mēs ar jums vairākkārt esam sazvanījušies un runājuši par notiekošo tur, jo jūs izvēlējāties neevakuēties un turpinājāt darbu izglītības jomā Kijivā. Atgādiniet klausītājiem mazliet par sevi. Cik ilgi dzīvojāt Ukrainā, ar ko jūs nodarbojāties pirms kara?

Roberts Vaišļa: Ukrainā es ierados 2015.gadā, kas bija interesants laiks, jo tieši tad pilsētā tika vāktas nost barikādes. Un es to visu redzēju, kā tās novāca, kā atjaunoja pilsētu un laukumu, kā valsts atgriežas parastajās sliedēs. Es tur ierados, jo Ukrainā tika uzsākts izglītības projekts – tieši tālmācības izglītība kā paralēla un akreditēta izglītības forma, kas patiesībā iepriekš Ukrainā nebija.

Process bija ļoti interesants un grūts. Protams, process valsts iestādēs ir ļoti lēns un smagnējs, bet, kas mani pārsteidza, ka sabiedrība bija ļoti atvērta kaut kam jaunam un nepierastam. Un patiesībā, ne tikai šajā jomā, bet visās jomās. Tas bija līdzīgi kā Latvija pēc Atmodas laika, kad parādījās daudz jaunas iestāžu darbības formas, uzņēmējdarbība, kultūras pasākumi un sabiedrība bija ļoti atvērta visam jaunajam. Tas pats šajā laikā notika Ukrainā. Valsts strauji attīstījās.

Vai paralēli ikdienā varēja Ukrainas sabiedrībā sajust to, ka tās pašas valsts austrumos notiek militāra darbība?

Sākumā tas bija jūtams ļoti stipri, jo tā bija paralēla dzīve, kas skāra vairāk vai mazāk visus. Bija piemiņas pasākumi, atceres un cīnītājiem kādas īpašas priekšrocības. Bet tad bija viens mirklis, kad tas viss kļuva ierasts, jo valsts ir liela. Kā mani paziņas reizēm prasīja: kāpēc tu esi Ukrainā, tur taču šauj? Bet Ukraina ir ļoti liela. Ja šauj vienā galā, tad otrā to nedzird, un tā kļuva par statistiku.

Un, no vienas puses, bija pozitīvs moments, ka sabiedrība ļoti pierada pie tā, ka visu laiku ir kaut kāda karadarbība un nesākās panika, haoss vai kaut kāds izmisums, jo tas viss paralēli notika. Bet, no otras puses, tas, ka šī iesaldētā konflikta forma ir un šis karš notiek, tas iemidzina modrību.

Un arī līdz pēdējai dienai sabiedrība īsti neticēja, ka sāksies karš visā valstī.

Un šobrīd, lai arī neaicina un nerekomendē vēl atgriezties atbrīvotajās vietās un arī Kijivā, tur divas trešdaļas iedzīvotāju ir atgriezušās jau tagad, kas atkal izraisa sastrēgumus, un šobrīd milzīga problēma ar degvielu. Es jau pat tagad sāku satraukties, jo rīt atgriezīšos tur…. ļoti, ļoti sarežģīti.

Kas šobrīd ir tie galvenie indikatori, kas liecina par karu tieši galvaspilsētas ikdienā?

Kara trešajā dienā jau bija sajūta, ka karš ilgst bez maz vai gadu. Tā bija absolūti cita dzīve, jo slēgts ir viss. Parki, izklaides vietas, ceļi – tas viss kļuva nepieejams. Primārais kļūst pārtikas iegāde, komunikācija un, protams, jaunumi, jaunumi, jaunumi…. Kaut kur redzams vai dzirdams kāds uzlidojums, kaut kāda kara darbība vai cīņas troksnis, tad uzreiz ziņās mēģina saprast, kas tur tieši notiek. Un arī mans rajons kļuva praktiski tukšs, visi bija izbraukuši, bet palika apmēram 1 no 100 cilvēkiem.

Un tie palikušie sāka pašorganizēties. Izveidojās teritoriālās aizsardzības vienības un atbildīgie par atsevišķām mājām vai kāpņu telpām.

Kaut kur otrajā nedēļā bija izstrādājusies tāda vairāku līmeņu informācijas plūsma "Telegram" vai "Viber" kanālos no valdības, pašvaldības, mikrorajona un pašas mājas informācija par to, kurā kāpņutelpā, kas veicis apgaitu, un vai nav uzlauzti dzīvokļi. Tāpat pārbauda jumtus, vai nav kāds staigājis, vai kādā dzīvoklī nav dzirdami kādi atstāti dzīvnieki vai cilvēku palīgā saucieni. Tātad cilvēki prot organizēties ārkārtas situācijās, un tas ir ļoti pozitīvi, un izsauc uzticību pašai sabiedrībai.

Cenšas turpināt mācības

Jūs tur darbojaties tālmācībā, un ir skaidrs, ka Ukrainā ir izpostītas daudzas skolas un bērni devušies arī bēgļu gaitās un meklē iespējas joprojām mācīties arī savas valsts izglītības sistēmā tālmācībā. Pirms mēneša man minējāt, ka audzēkņu skaits jūsu iestādē tagad desmitkāršojies no iedzīvotāju puses. Bet kāds ir tas pieprasījums vēl pēc mēneša?

Šī situācija pierādīja, ka tālmācība un IT iespējas ir ļoti vērtīgas jebkurā šādā situācijā un varbūt pat netiek pietiekami izmantotas. Pirmkārt, ne visiem vecākiem ir iespēja apmaksāt mācības. Tāpat lielam skaitam Ukrainas bērnu nav iespējas apmeklēt skolas, jo, ja nemaldos, 5 miljoni iedzīvotāju tagad jau ir pārvietojušies no savām dzīvesvietām. Tāpēc mēs sākām meklēt ceļus, kā palīdzēt turpināt izglītību, nu, vismaz pabeigt mācību gadu vai vismaz iegūt zināšanas. Visiem, kas vēlas, mēs piešķīrām bezmaksas jeb demo pieeju visiem mūsu mācību materiāliem – bērni var patstāvīgi pieslēgties un mācīties, apgūt savas klases vielu. Mēs arī izsniedzam izziņas ar domu, ka vairums skolu tās pieņems, lai saprastu, ko bērns apguvis šajā laikā un kādā līmenī, jo mēs veicam šo uzskaiti.

Nākošais jautājums bija, kā mūsu resursi to var izturēt, jo mums bija 10 tūkstoši skolēnu un rēķinājāmies, ka varam pieņemt līdz 50 tūkstošiem. Bet, kad bija krietni virs tā, tad kļuva smagāk. Mēs nodibinājām sakarus ar "Amazon" servisiem, kur nāca ļoti pretī un piešķīra apjomus. Līdz ar to jautājums par platformu ir nodrošināts. 100 tūkstoši bērnu var mācīties. No tiem 10 tūkstoši ir mūsu pašu reģistrētie audzēkņi, 80 tūkstoši mācās demo versijā un ap 20 tūkstošiem mēs esam atraduši finansējumu, lai viņi varētu mācīties pilnvērtīgi. Ņemot vērā, ka ap 400 skolas Ukrainā ir fiziski likvidētas un kas to zina, cik simtos skolu mācības neatsāksies 1. septembrī, tad

mēs gatavojamies, ka vairāki desmiti tūkstoši skolēnu pie mums pārnāks pilnvērtīgi.

Tāpēc šobrīd strādājam pie finansiālas un nodrošinājuma puses.

Kā bērni tur šobrīd tiek galā ar mācībām, kādi ir viņu izaicinājumi kara kontekstā?

Viss ir atkarīgs no situācijas, kādā viņi atrodas, jo ir ļoti grūti pievērsties. Es zinu, cik man pašam bija grūti koncentrēties uz darbu laikā, kad ir šīs gaisa trauksmes, informācija un neziņa utt. Un īpaši bērnam. Viens atrodas ārzemēs klusā vietā, bet viņš ir atrauts no savas ģimenes un ierastās vides. Cits atrodas savās mājās, bet viņa vecāki varbūt atrodas frontē un teritoriālajā aizsardzībā, tātad atkal nedrošībā. Vēl kāds varbūt atrodas kaut kur bumbu patversmē, kur ir vēl simtiem tādi paši bērni. Ir tādi bērni, kam neizdodas sakoncentrēties mācībām, un tiem mēs piedāvājam arī psiholoģisko palīdzību, bet tā ir minimālā apjomā, jo mēs to vēl nevaram apgūt. Un to sniedz arī palīdzības centri Ukrainā.

Bet es tā saprotu, ka arī visās šajās sarežģītajās situācijās viņi cenšas joprojām arī turpināt mācības.

Jā, cenšas. Tas novērš uzmanību no ikdienas un, ja vēl mācību process pasniegts spēļu veidā.

Latvijā sarūgtina inertums un naids

Jūs tātad uz laiku esat Latvijā, un tieši šajā nedēļā noritēja 9. maija notikumi un reakcijas. Droši vien arī paskatījāties medijus vai pavērojāt cilvēkus šeit ielas. Kādus secinājumus jūs izdarāt?

Sakarā ar to, ka bija pandēmijas laiks, man tā sanāca, ka nebiju šeit viesojies divus gadus. Un tas viss, ko es biju lasījis sociālajos tīklos, es sapratu, ka paldies dievam, ka tā nav lielākā un noteicošā sabiedrības daļa. Kaut arī palasot to, var likties, ka šeit viss ir slikti – viss pazudis, cenas griestos, dzīves līmenis zems. Bet es redzu, ka Latvijā ir sakārtota vide un viss notiek, varbūt nav viegli, bet nav arī daudz grūtāk kā citur. Šeit ir mierīgi. Un es pa nakti nevarēju gulēt, visu laiku lecu augšā, ja nu kaut kur kaut kas atskan, un tad domāju, kā var būt tik mierīgi.

Taču tas, ko es redzu un kas man personīgi nepatīk, ir ļoti liela tāda inerta attieksme pret notikumiem no tiem, kuri ir par valsti, par attīstību, par izaugsmi, par vērtībām, uz kurām iet Eiropa, kuri sirdī ir par visu šo, bet pie tā nestrādā. Ļoti apolitiska sabiedrība. Un otra galējība – es nebiju domājis, ka tik liela daļa cilvēku, dzīvojot šeit, ar sirdi un dvēseli ir kaut kur tur "lielā brāļa" apskāvienos un sapņo par to, lai šeit atgrieztos tas, kam atgriezties nevajadzētu. Arī Uzvaras [parka] pieminekļa kontekstā, tad 9.maijā labi, ka nekas traks tur nenotika un nebija tik daudz cilvēku, kā bija gaidīts. Savukārt 10.maijs [parādījis] pilnīgu un atklātu naidu. Naids no šiem cilvēkiem pret valsti, kurā viņi dzīvo, naids pret tiem cilvēkiem, kas man ir apkārt.

Es negribu politizēt to lietu, bet, iebraucot Latvijā, man ir bail atstāt mašīnu stāvvietā, jo man ir ukraiņu numuri. Man ap māju asfalts ir sazīmēts ar tām "Z" svastikām, un tā vien gribas…

Tad tāda vilšanās tajā, ko redzat šeit, proti, negaidījāt to ieraudzīt Latvijā?

Tā nav vilšanās, tā ir tāda nevarības sajūta, jo

jebkura šī kustība ātri pārvēršas histērijā. Histēriska neiecietība pret nacionālismu vai histērisks nacionālisms un neiecietība pret citu.

Tautas sašķelšana patiesībā notiek aiz bezdarbības. Gadu desmitiem ilgā cīņā par valsts valodas izmantošanu, par pamatiedzīvotājiem, par komunisma simboliku un mantojumu nav konkrētības. Tad man tomēr mazliet sāpina tieši labākās valsts iedzīvotāju daļas inertums. Ja paskatās, cik cilvēku piedalās vēlēšanās, tad to ir divas reizes mazāk nekā to, kas lamā tos, kas ir ievēlēti.

Atgriežas Kijivā

Šobrīd esat Latvijā, bet jau tūdaļ dosieties atpakaļ uz Kijivu. Kāpēc?

Atgriežoties Latvijā, es jau zināju, ka braukšu atpakaļ, jo tur es varu vairāk darīt lietas labā nekā šeit. Darbs ir darbs, un arī lojalitāte pret tiem maniem ap 200 kolēģiem, kas palikuši Ukrainā. Es neuzskatu, ka man ir morālas tiesības vadīt un strādāt no šejienes.

Otrkārt, tur dzīve rīt daudz enerģiskāk, jo ved melnzemi, stāda puķes, un manā rajonā sētnieks visu karu slaucīja ietves.

Viņš teica, ka viņam tāpat nav, ko darīt, tāpēc savu darbu turpina veikt. Un mēs no rītiem gājām pie viņa vienkārši apsveicināties, lai paceltu savu morālo noskaņojumu. Tātad es gribu atgriezties, lai varētu kvalitatīvi veikt savu darbu, esot kopā ar tiem, kas ir tur. Un es arī nedomāju, ka man ir morālas tiesības pamest valsti, kura mani ļoti labi un silti pieņēma, kad tur viss bija kārtībā. Tad kā es pēc tam justos, pametot Ukrainu, kad tur ir grūti? Treškārt, atklāti sakot, mani arī velk atpakaļ uz turieni. Es ļoti baidos, kāds tagad būs brauciens, jo esot grūti tikt iekšā un problēmas ar degvielu, bet viss būs labi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt