«Dod pieci!» labdarības maratonā saziedotā nauda atvieglo māmiņas Ainas ikdienu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Pie Ainas Dundas un viņas septiņgadīgās meitiņas Karīnas Radio „pieci.lv” viesojās pirms pusgada, kad labdarības akcijas „Dod pieci!” laikā tikās ar ģimenēm, kurās aug bērns ar īpašām vajadzībām. Akcijā savāktie vairāk nekā 135 00 eiro 54 ģimenes ''noņēma no pauzes'', nodrošinot asistentu, kurš bērnu pieskata, kamēr vecāki iziet no mājas.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Kad ierodos pie Ainas Dundas, viņas meitiņai Karīnai ir pusdienlaiks. Mamma lēnām ar šprici pa caurulīti meitu baro ar īpašu vitamīnu un uzturvielu kokteili. Tā kā tas jādara lēni, paralēli ar mammu sarunājamies. Aina izskatās nedaudz sagurusi. Vēlāk atklājas, ka viņa pa nakti gulējusi tikai vienu stundu, jo meitai Karīnai šonakt miegs nenāca.

Pēc ēšanas Karīna žagojas un žāvājas, bet mamma mani mierina, ka tam tā ir jābūt.

Karīna guļ gultā apsegta ar rozā sedziņu, mati sapīti divās bizēs, viņa nepārtraukti vēro mani un mammu. Acu skatu no mums spēj novērst tikai Mikimausa balons, kurš, pildīts ar hēliju, lidinās virs Karīnas.  

“Nu, čuči. Ko tad tu te žāvājies un neguli? Tu klausies, ka balss sveša?” mamma sarunājas ar meitu.

Manu balsi Karīna nepazīst, bet mamma stāsta, ka Karīna zina vairākas balsis, tai skaitā arī auklītes Elīnas balsi.

“Noteikti, ka viņa pēc balsīm atšķir. Ja viņa ir nomodā, atnāk Elīna, un viņa jau zina, ka tūlīt būs jāvingro. Viņa jau pēc balss saprot; ja neguļ, viņa nopūšas - labi, pavingrosim, bet citreiz paņem un aizmieg. Visu laiku bērns ir nomodā un tad pēkšņi aizmieg, viss, šodien nevingrosim,” stāsta Aina.

Auklīte Elīna pieskatīja Karīnu arī iepriekšējos gadus. Šogad ziedot.lv ar Elīnu līgumu ir pagarinājuši. Tas lielākoties ir pateicoties „Dod pieci”, jo auklītes tika nolīgtas par akcijā saziedoto naudu.

Par nākamo gadu vēl neko nevar zināt, jo asistentes jeb auklītes, kuras pieskata slimos bērnus, valsts nenodrošina. Bet vismaz līdz šā gadam beigām Aina varēs iziet ārā no dzīvokļa, neuztraucoties, ka meitu neviens nepieskata.

“Man jau galvenais, lai viņai ar Karīnu ir tas kontakts. Viņas ir sadraudzējušās. Un pastrīdas un „paampelējas”. Es zinu, ka daudz ģimeņu ir dabūjušas auklītes. Domāju, ka daudzi ir ar smaidīgākām sejām uz ielas.

Ja tā padomā, mēs jau esam četrās sienās un durvīs. Durvis ir aizslēgtas. Visi var ienākt un iziet, izņemot tevi. Vai, sākšu raudāt… Tad atnāk Elīna, durvis atveras un mamma pucējas un iet ārā,” emocionāli stāsta Aina.

Aina brīvo laiku lielākoties izmanto, lai aizietu pie ārstiem, uz sociālo dienestu, veikalu vai pie friziera. Nekādu hobiju viņai neesot un tiem arī nav laika.

“Tas viss ir kaut kur te. Kas saistīts ar mani, viss ir te. 15 minūšu rādiusā,” atklāj Karīnas mamma.

Pēdējā pusgada laikā vienīgais pasākums, kurā Aina bija, ir „ziedot.lv” rehabilitācijas centra “Poga” atklāšana. Aina tur devās kopā ar auklīti Elīnu, bet Karīnu tikmēr pieskatīja vecmāmiņa. Karīna gan šogad vēl ārā nav bijusi. Ziemā ir auksti un var "saķert baciļus", kā Aina saka, bet vasara Karīnai nepatīk, jo karstumā viņai ir krampji.

“Viņa sakarst, jo viņai nav tās termoregulācijas. Viņa ļoti sakarst, un tad laikam galvai kaut kas sakarst. - Un tā ir katru vasaru?  - Katru vasaru, jā. Bet mums ir ventilators un ir vēdekļi,” mamma stāsta.

Uz sarunas beigām Karīna jau sāk iemigt. Tad es mammai jautāju, vai Karīnas veselības stāvoklis ir uzlabojies. Mamma stāsta, ka pagaidām nekas nemainās, jo ķermenis ir mobilizējies zobu augšanai, pirmie četri piena zobi nomainījušies bez problēmām, bet divi zobi ir pusceļā jau sešus mēnešus.

“Es nezinu, varbūt tas ar ēdienu. Mums pamainījās ēdiens, mazāk kalcija, bet vairāk visādi brīnumi, kuri nepieciešami. Varbūt tas. Varbūt, paskaties, cik viņa aug.  Tur jau kalcijs aiziet, zobi netiek līdz,” atklāj Aina.

Arī man šķiet, ka Karīna kopš tikšanās decembrī ir paaugusies. Guļot šķērsām gultai, kājas jau gandrīz pāri gultas malai. Neskatoties uz to, ka jau pusgadu veselības stāvoklis ir nemainīgs, mammai joprojām ir ticība, ka Karīna atveseļosies.

“Ja viņa nerādītu visu to, ko viņa reizēm parāda, tad tas cerības nebūtu. Bet viņa i paskatās, i parunā, i kājas var uzcelt, ar rokām viņa kustina. Tad  - pukš - un aizmirst visu. Bet tātad kaut kas viņai notiek. Ja tas nebūtu, būtu pavisam savādāk,” cerību pilna ir Aina.

Šī bija jau otrā reize, ka devos ciemos pie Karīnas un Ainas. Pirms pusgada mūsu saruna bija nedroša, viens otru satikām pirmo reizi, bet šoreiz jau bija sajūta, ka esam pazīstami un aizrunājāmies tā, ka Aina pat aizmirsa uzvārīt iepriekš solīto kafiju.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti