«Dod pieci»: Kopā plecu pie pleca «Dzīvības koka» nometnē

Ceturtdien, 15.decembrī, plkst.17.00 savu nu jau ikgadējo skanējumu no Stacijas laukuma sācis labdarības maratons „Dod pieci!”. Šogad līdzekļi tiek vākti, lai vēža skartiem cilvēkiem dotu iespēju atgriezties pilnvērtīgā dzīvē. Proti, īpašām nometnēm - cilvēku psihosociālajai rehabilitācijai. Stāsts par īpašo ģimenes sajūtu, ko radījusi organizācijas „Dzīvības koks” nometne, ir arī pensionāram Valdim, kurš ļoti aktīvi iesaistījies onkoloģisko pacientu darbībā.

“Sākums, kā vienmēr, nezināms. Kas ir nometne? Brauksim atpūsties, paplunčāsimies, papeldēsim,” pirms nometnes sākšanās domāja Valdis. “Līdzdalība bija ap 50 eiro. Kāpēc gan ne? Desmitnieks dienā, to var atļauties – pabaros, izguldīs un viss kārtībā. Nē... Tās bija pirmās ilūzijas.“

Nometnē kopā bija 22 cilvēki. “Visas lielākās bēdu māsas, protams, sievietes ar savu krūts vēzīti. Mēs bijām tikai trīs vīrieši. Jā, katram sava kaite. 22 pilnīgi sveši, no visas Latvijas malu malām cilvēciņi.

3-4 stundās mēs bijām jau kā viens vesels.

Visi esam vēžinieki, visi esam izkūlušies un cits vēl kuļas, bet visi esam,” stāsta Valdis.

Nometnē bija psihoterapeits, kurš visus sadalīja divās grupiņās.

“Tas viss, ko mums pasniedza tur, ir vārdos neizsakāmi. Katra nodarbība liek domāt. Ja tas ir pa sieviešu līniju, it kā mani neskar, bet kopumā es tāpat esmu ģimenes cilvēks. Bērni pieauguši, zināšanas tikai vienmēr nāk par labu. Mums bija nūjošana un mākslinieciskā veidošana. Vienalga, vai esmu vīrietis, vai sieviete, bet smadzenes visiem ir. Ja tās nodarbina, tad tajā brīdī tu esi atslēgts nost no pilnīgi visa. Pēc nometnes es domāju, ka līdz miršanai es to visu atcerēšos un to visu vēl sevī pārsijāšu un būšu ar to kopā. Tas nāk tikai par labu,” uzskata Valdis.

Pensionārs Valdis: "Dzīvības koks" mūs tur kopā

    Valdis uzsver, ka nometnes laikā visi jutās kā liela ģimene: “Visi esam kopā pie viena galda, vienā telpā pie viena ēdiena, visi visur esam blakus, kopā plecu pie pleca, varam runāt par jebko jebkurā brīdī. Tas radīja tādu atmosfēru! Pat prātā nevarēja ienākt, ka man gribētos piecas minūtes brīvu, kaut ko citu izdarīt.

    Man pat nebija laika zvanīt uz mājām, es biju pilnīgi citā pasaulē, cits cilvēks, aizņemts līdz pēdējam.”

    Valdis nometnē uzzinājis, ko viņš līdz šim ir darījis pareizi, ko nepareizi, kas vēl jāizdara un ko viņš varētu palīdzēt kādam citam.

    “Mēs nevarējām šķirties. Un tagad turamies kopā. Mūs tur kopā “Dzīvības koks,” atzīst Valdis.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Cilvēkstāsti
    Dzīve & Stils
    Jaunākie
    Interesanti