«Dod pieci»: Auklītes mudina nebaidīties no bērniem ar īpašām vajadzībām

Elīna Kļimovska un Undīne Rumba ir jaunas sievietes. Elīna brīvajā laikā brauc ar motociklu un kāpj kalnos. Undīne studē Sporta akadēmijā un vēlas kļūt par fizioterapeiti. Abas vieno bērniņi ar īpašām vajadzībām, viņas ir asistentes jeb auklītes.

 

„Tas ir ļoti sāpīgs jautājums,” saka Elīna. „Tur, kur es esmu auklīte, mamma [profesionāli] nevar strādāt ar tādu bērniņu. Auklītes ir ļoti, ļoti svarīgi cilvēki,” viņa norāda uz auklītes nozīmi bērna ģimenes dzīvē.

Elīna vairāk nekā gadu ir auklīte Karīnai, kura slimo ar parciālo migrējošo zīdaiņu epilepsiju. Viņa pieskata Karīnu, kamēr vecāki iziet no mājas, jo viņu nedrīkst atstāt vienu. Elīna stāsta, ka vecāku vajadzības ir ļoti vienkāršas, bet bez auklītes, viņi pat to nevarētu izdarīt.

''Aptiekas, ārsti, sociālais dienests un veikals, protams, pārtika - tādas pamatlietas. Dažiem vecākiem arī frizieris ir luksusa lieta. Tas mums ir pašsaprotami, bet viņi netiek,” saka Elīna.

Auklītes pakalpojumus valsts nenodrošina, to dara tikai ziedot.lv.

Elīna pie Karīnas nāk 32 stundas mēnesī. Toties Undīnei auklītes darbs ir pilna laika darbs, viņa pie 12 gadus vecās Anetes ir katru darba dienu, dažreiz arī brīvdienās. Viņas vecāki strādā un piemaksā par pārējām stundām.

Anetei ir bērnu cerebrālā trieka. Kad ir atnācis radio pieci.lv, viņa guļ gultā un rokās ir spīdīgs balons. Undīne stāsta, ka Anetei baloni ļoti patīk, īpaši tie, kuri pidīti ar hēliju. Patīkot arī gaismiņas, tāpēc istabā ir daudz dažādu lampiņu.

Undīne auklē Aneti jau astoņus gadus, kopā ar Anetes ģimeni svin arī svētkus. „Mēs esam kļuvuši ļoti tuvi. Es domāju, ka tā ir ar daudzām auklītei. Varbūt ne visas tik tuvu, bet kopumā pieķeras,” stāsta Undīne.

Viņa par Anetes auklīti kļuva jau 18 gadu vecumā. Nebija domājusi, ka ar Aneti strādās tik ilgi. Visgrūtāk ir sākumā, kad pirmo reizi tiecies ar ģimeni, iepazīsti bērniņu. „No sākuma ir jāsaskaras ar tām diagnozēm, un tu nezini, ko darīt. Ir jāiemācās saprast, ko bērns vēlas, jo viņš pats to nespēj pateikt. Tev ir jāiepazīst viņš. Tas ir tas grūtākais,” saka Undīne.

Taču pats galvenais ir no bērniņa nebaidīties. Par viņiem zina maz, jo sabiedrība šādus bērniņus neredz.

„Cilvēki baidās no tā, ko nesaprot. (..) Nav nekā, no kā baidīties, tiešām nav. Nav tie bērniņi tik „švaki”, nesalūzīs, nekas nenotiks,” saka Elīna.

Kaut gan auklīšu darbs šķiet smags, Elīna un Undīne tā neuzskata. Viņas stāsta, ka daudz no tā mācās un aug. Kaut gan bērniem bieži vien ir neārstējamas slimības, pat mazākais progress rada prieku un gandarījumu, jo viņas ir varējušas palīdzēt.

Saistītie raksti
2 komentāri
krisux
kaut nu tev melnais humora komentetaj,pasam ta veseliba tureties.doma ko raksti,pajol.varbut ka viriesi pie vainas tu glumiki.
melnais humors
Vajag vairāk strādāt pie tā, lai sievietēm nedzimtu kropli un nepilnvērtīgi bērni.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti