“Man bija ļoti laba bioloģijas skolotāja. Izcila personība. Tā bija skolotāja, kura vienmēr man palikusi prātā ar to, ka nekad nepacēla balsi, bet klasē bija ideāls klusums un kārtība,” atcerējās Strautiņa.
Pēc studijām viņa kopā ar savu bijušo klasesbiedreni un vēlāk arī studiju biedri Edīti Kaufmani nonāca Dobelē, tagadējā Dārzkopības institūtā.
“Sarmīte vienmēr ir bijis klusais ūdens. Viņa nekad nav centusies sevi uz āru parādīt, kaut gan viņa bija jau ļoti gudra meitene gan skolā, gan augstskolā.
Viņa nekad nav centusies savu gudrību, veikumu izcelt. Bet viņas darbi patiesībā ir ļoti lieli.
Šeit institūtā mēs stāvam ceriņu kolekcijā, kas ir viņas darbs. Ceriņi ir viņas atbildība jau vairākus gadu desmitus,” uzsvēra Dārzkopības institūta vadošā pētniece Edīte Kaufmane.
Strautiņa sacīja, ka ceriņi pie viņas atnākuši paši: “Kad sāku strādāt, vispirms man iedalīja aveņu selekciju. Mainījās laiki, mainījās priekšnieki, un ceriņi palika bez pieskatītāja. Kaut kā sanāca, ka ceriņi tika iedalīti man.”
Kad Strautiņa pirms 36 gadiem uzsāka darbu pie ceriņiem, Dobelē kuplojuši pārauguši krūmi.
Rezultātā viņa pati sākusi nodarboties ar ceriņu pavairošanu un galu galā kopā ar kolēģiem radīja ceriņu dārzu tādu, kāds tas ir redzams pašlaik un priecē tūkstošiem apmeklētāju ik gadu.
“Pašlaik ir ap 270 šķirnēm, šķirņu hibrīdiem. Mēs parasti sakām dažādības. Ir gan mums visiem zināmais parastais ceriņš, kas pašlaik zied. Ir arī vēlāk ziedošās sugas. Ir kas pēc kādas nedēļas uzziedēs. Ir paši vēlākie Amūras, Japānas ceriņi, kas uzzied jūlija sākumā,” stāstīja pētniece.
Strautiņa pēta un apraksta ceriņus, lai šķirnes varētu reģistrēt. Daudz laika aizņem arī darbs ar ogulājiem – aveņu un upeņu selekciju. Viņas vadībā izdevies reģistrēt vairākas šķirnes Latvijā un ārpus mūsu zemes.
Kolēģi kā Strautiņas vienu no lielākajiem plusiem min spēju klausīties, nevis tikai runāt.
“Sarmīte ir viens no sirds gudrākajiem cilvēkiem, kādu man ir nācies sastapt. Ļoti dziļš, vieds cilvēks. Ļoti inteliģenta, gudra kolēģe, zinātniece, pētniece, kurai ir plašas un dziļas zināšanas par visdažādākajām tēmām,” Strautiņu raksturoja Dārzkopības institūta direktora Inese Ebele.
Strautiņa institūtā strādā visu savu mūžu. Savas profesijas izvēli viņa nenožēlo: “Gandarījums droši vien ir tas, ka ir sajūta, ka tu esi noderīgs. Ka cilvēkiem sagādā prieku kaut vai tie paši ceriņi, ka vari palīdzēt ar padomu audzētājiem, jo mēs sniedzam arī konsultācijas.”
Brīvajā laikā Strautiņa ļoti labprāt atpūšas savā mazdārziņā, tāpēc var teikt, ka viņas darbs ar augiem lielā mērā ir arī hobijs.
