Maisīdams kafiju savā pusdienu pārtraukumā, intervijai gatavojas 23 gadus vecais Jānis. Viņš ir neliela auguma gaišmatis. Mazliet sakautrējies, bet gatavs dalīties ar savu pieredzi. Pašlaik Jānis strādā būvniecības uzņēmumā Rīgā.
Tā ir viņa darba vieta jau vairākus mēnešus – kopš pirmās dienas, kad Jānis iznāca brīvībā no ieslodzījuma.
„Kā lai jums pasaka...125. pants trešā daļa. Smagu miesas bojājumu nodarīšana. 3 gadi un trīs mēneši. Es iznācu ātrāk ārā," atklāj puisis. Viņš tika priekšlaicīgi atbrīvots labas uzvedības, mācīšanās un strādāšanas dēļ.
Jāņa dvīņumāsa Liene atklāj, ka puisis cietumā pabijis vairākas reizes „Pirmo reizi, kad viņš iesēdās, viņam bija 17 gadi. Septiņi cilvēki piekāva vienu puisi, viens atzinās, nostučīja pārējos. Tas puisis gulēja komā un pēc trim mēnešiem nomira. Tad visus sāka vākt. Tai skaitā arī manu brāli."
Jānis tika nosacīti sodīts uz trim gadiem. Šai laikā viņš izdarīja vairākus citus noziegumus, piemēram, zādzības, un 20 gadu vecumā atgriezās ieslodzījumā. „Ļoti smagi bija," Liene atceras sajūtas, kad brālis nonāca aiz restēm, „Bet es zināju, ka agri vai vēlu viņš tur nonāks ar tādu dzīves veidu. Varbūt tā arī vajadzēja notikt. Kad viņš bija tur, tā bija dzīves skola, kas viņu izmainīja."
Arī pats Jānis domā līdzīgi. Ieslodzījums, pašaprāt, devis viņam daudz ko vērtīgu. „Izglītība. Kas man bija ļoti vajadzīga. Pārdomas, daudz laika pārdomām. Kāpēc tā darīju. Ko es darīšu, kad iznākšu. Vai turpināt vai neturpināt tā dzīvot."
Aiz restēm Jānis nonāca ar nepabeigtu pamatskolas izglītību: „No vienas puses bija slinkums mācīties. Jauns un muļķis, godīgi sakot." Cietumā viņš izmantoja iespēju iegūt elektriķa kvalifikāciju: „Kā parastās skolas telpās tur bija uztaisīts. I ar kompjūteriem, i prakse, i teorija. Es pabeidzu astoto, devīto klasi, pēc tam aizgāju uz arodskolu."
Laikā, kad Jānis pameta skolu, augtin auga būvniecības nozares burbulis. Puisim bija 14 gadu, un viņš sāka nelegāli strādāt par celtnieku. Izmācīties par kvalificētu celtnieku tagad ir viņa sapnis, bet savas prasmes viņš pielietoja, arī oficiāli strādājot cietumā. Laiks pieticis visam – vasarās strādājis, mācību laikā apmeklējis stundas.
„Agrāk man bija cits skats uz dzīvi, gribējās kaut kur aiziet, kaut kādus sūdus uztaisīt. Tagad man ir citas tendences. Kā nopelnīt, kaut ko uztaisīt," stāsta bijušais ieslodzītais.
Ar lietuvieti Justi tiekos kādā parkā Viļņā. Viņa ir izskatīga, smaidīga jauna sieviete. 28 gadus veca. Kājās Justei ir spilgtas zeķbikses un ausīs – neparastas rotas. Pati stāsta, ka cilvēki, ieraugot viņu, bieži vien netic meitenes stāstam. Juste pārtrauca lietot narkotikas pirms 7 gadiem. No tiem četrus gadus viņa pavadīja ieslodzījumā – notiesāta par narkotiku tirgošanu. „Vajag vēl un vēl, un vēl. Es nezināju, kā kaut ko nozagt, es nespēju pārdot savu, tāpēc es izvēlējos šo ceļu – pārdot narkotikas. Mans toreizējais draugs pārdeva narkotikas. To nebija grūti uzsākt, un tā es kļuvu par dīleri," atceras Juste.
Meitene pabeidza 10 klases, jo uzskatīja, ka jau dzīvo neatkarīgu pieauguša cilvēka dzīvi un skola viņai nav vajadzīga.
Meitene joprojām atceras to saulaino rītu, kurā viņu arestēja: „Bija vasara, augusts. Viņi vienkārši atnāca, atrada divus gramus heroīna, kas bija pietiekami, lai uzsāktu tiesvedību un piespriestu astoņu gadus ieslodzījumā." Kad Justi apcietināja, viņai bija 21 gads.
Domājusi – tā ir kāda kļūda, atbrīvos pēc divām dienām. Tomēr tiesas spriedumu meitene gaidīja pusotru gadu. Tas šokēja – astoņi gadi. „No sākuma es biju dusmīga – kāpēc es? Es taču izdarīju tikai vienu pārkāpumu un man ir tāds sods! Šodien es vairs neesmu dusmīga, šodien es saprotu, ka tas bija mans ceļš uz jaunu dzīvi."
Pēc tam Justi aizveda uz Panevēžas sieviešu cietumu. Tur viņai lika pievienoties anonīmo narkomānu grupai. Juste nodomāja, ka tā ir kāda sekta un pretojās. Viņa taču iztikusi bez narkotikām pusotru gadu, kamēr aiz restēm gaidīja tiesas spriedumu.
Pirmajā anonīmo narkomānu tikšanās reizē, uz cietumu bija atnācis kāds vīrietis, kas bez narkotikām nodzīvojis jau desmit gadu.
„Man tas likās apbrīnojami. Desmit gadu!" viņa atminas un iesmejas, jo nu jau pati to gandrīz sasniegusi. „Es atceros, kas es biju pirms šiem septiņiem gadiem – meitene, kas nesaprot, kur iet un ko darīt. Mani vienaudži sāka studēt, veidoja ģimenes, bet man nebija nekā. Mans sākums bija anonīmajā grupā cietumā. Sāku strādāt ar sevi. Sapratu, ka jāpabeidz skola, jāmācās iet uz darbu, jāmācās, kā kaut ko darīt." Arī Juste, tāpat kā Jānis, cietumā strādāja – šūšanas fabrikā – un labas uzvedības dēļ tika atbrīvota priekšlaicīgi, pēc četriem gadiem.
Sieviešu cietumā Juste redzējusi citu pasauli, kurai negribēja piederēt. Daļa cietumnieču savas dienas pavadījušas guļot gultā un skatoties seriālus. Daudzām bijusi vien piecu sešu klašu izglītība, nebijis par ko ar viņām runāt. „Es sēžu, lasu grāmatu, pie manis pienāk sieviete un prasa: „Kāpēc tu lasi?" Es saku, ka man ir interesanti. „Interesanti lasīt grāmatu? Tu esi traka,"" atminas Juste.
Juste cietumā ieguva vidusskolas izglītību. Tā bijusi cita pasaule cietuma iekšienē, kurā viņu pieņēma skolotāji, kur bija interesantas sarunas. Vidusskolas Diplomu Juste saņēma, esot 25 gadus veca.
Šobrīd Juste strādā optikas veikalā un intervijas dienā viņa bija saņēmusi paaugstinājumu. „Es gribētu mācīties angļu valodu un labāk zināt lietuviešu valodu. Man patīk rakstīt dzejoļus vai vienkārši dienasgrāmatu. [..] Tagad es esmu stipra, bet mana vājība ir mana atkarība. Un to es neaizmirstu. Man jāstrādā un jāiet uz priekšu sevis dēļ. Ne savas mammas vai kāda cita dēļ, bet sev."
