Jaunībā Argitu ārkārtīgi interesēja viss zviedriskais. Domājot par studijām, viņa apsvērusi studēt zviedru valodu toreizējā Ļeņingradā. Tomēr pārdomājusi, jo braukt uz Krieviju negribējās, un zviedru valodu sāka apgūt Latvijas Universitātē, kur pamatstudijām bija izvēlējusies vēsturi. Pasniedzēja Alvīne Putne esot pukojusies, ka toreiz vienīgais Rīgā nopērkamais zviedru laikraksts bija komunistu avīze – tā Argita apraksta tolaik pieejamās izglītošanās iespējas.
Pēc augstskolas beigšanas Argita strādāja skolā, taču nemitīgi meklēja iespējas izmantot arī savas zviedru valodas zināšanas. Meklējumi vainagojās ar jaunu darbu Zinātnes un ražošanas apvienībā "Silava", kur Argitai tika uzticēts tulkot mežizstrādes žurnālus.
Vēl tuvāk zviedru valodai Argita nonāca, kad sāka strādāt par Ziemeļvalstu sekretāri Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrībā. Pārmaiņām bagātajā laikā 1980. gadu beigās Argita kopā ar domubiedriem pameta šo organizāciju, izveidojot savu neatkarīgu biedrību. „1990. gadā bija skaidrs, ka viss mainās, mēs ar savu biedrību esam zirgā un palīdzam veidot kontaktus ar Zviedriju,“ Argita atceras tālaika entuziasmu.
Pateicoties Argitas uzņēmībai, sākās aktīva sadarbība ar biedrības Norden [1] Norčēpingas nodaļas vadītāju Lārsu Bergstēnu. Argita viņu raksturo kā ļoti gaišu, izpalīdzīgu cilvēku, kurš ļoti vēlējies sadarboties ar Latviju: „Lasem 1940. gadā bija 14 gadi, pēc kara – jau 20. Tas nozīmē, ka viņa jaunība aizritēja sarežģītā laikā. Viņš piedzīvoja šo baltiešu traģēdijas elementu – baltiešu leģionāru izdošanu 1946.gada janvārī – un izjuta zviedru sabiedrības attieksmi: gan simpātijas, gan antipātijas, un tādas kā kauna jūtas. Tas viss kopā, tādā kokteilī, manuprāt, arī veidoja viņa attieksmi pret Baltijas valstīm.”
Argita īpaši izceļ divus Lārsa Bergstēna nopelnus: viņš ierosināja Lūcijas dienas svinēšanu Latvijā, kā arī lika pamatus Ziemeļvalstu valodu bibliotēkai Rīgā. „Viņš toreiz atveda uz Latviju milzīgu kravu, ap 20 tonnām grāmatu. Bibliotēkas telpas Basteja bulvārī, vienā ēkā ar Ziemeļvalstu informācijas biroju bija mājīga pulcēšanās vieta, kur notika arī ārkārtīgi populārie Ziemeļvalstu valodu kursi.” Argita ar siltumu atceras tolaik paveikto un Ziemeļvalstu informācijas biroja, kas ir tagadējā Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Latvijā agrīnais priekštecis, pirmo vadītāju, norvēģi Rikardu Berugu.
“Dailes teātrī notika kāda inteliģences sanāksme, kur sprieda par valsts valodas likumu. Sāpe par latviešu valodas izzušanu uzjundīja diskusijas par nepieciešamību izstrādāt valsts valodas likumu. Lai kauninātu tos, kas, šeit dzīvodami 40 gadus, divus vārdus nevar iemācīties latviski, uz skatuves aicināja norvēģi, kas runāja labā latviešu valodā,” Argita atceras, kā Rikards kļuva populārs Latvijā.
Laikam gan neviens nezina tik daudz par Latvijas un Zviedrijas diplomātiskajām attiecībām kā Argita.
Interesanti, ka, piemēram, 1921. gadā dāņi raudzījušies uz Latviju visai atturīgi, savukārt neatkarības atjaunošanas laikā snieguši būtisku atbalstu. „Dānijas ārlietu ministrs Ufe Elemans–Jensens ir ārkārtīgi nozīmīga persona Baltijas valstu neatkarības atgūšanas procesā. Viņš pievērsa Vācijas ārlietu ministra Hansa Dītriha–Genšera uzmanību Baltijas valstīm,” Argita skaidro nesenās vēstures lappuses.
Taču Latvijas valstiskuma ceļa sākumā dāņi nebūt neesot bijuši tikpat entuziastiski. Argita atklāj dažus maz zināmus faktus, kurus uzgājusi Zviedrijas Valsts arhīvā Stokholmā: “Pētīju Latvijas un Zviedrijas attiecību dokumentus no 1918. gada[2] un atradu tādus ziņojumus: zviedru sūtnis no Kopenhāgenas raksta, ka viņš izsaukts uz Dānijas ārlietu ministriju. Ministrs viņam nodod kārtīgu sutu par to, ka zviedri atļaujas atzīt Latviju un Igauniju de jure, pirms tas ir saskaņots ar dāņiem.” Argita paskaidro, ka toreiz varēja izcelties skandāls, jo visā reģionā valdošās nestabilitātes dēļ Dānija vēl neesot bijusi pārliecināta par Baltijas valstu spēju pastāvēt.
„Dāņi pieprasīja, lai zviedri Latvijas valsts atzīšanu sasaistot ar īpašām priekšrocībām tirdzniecības režīmā. Arī dokumenti to apliecina: konsulam uzdots paziņot Latvijas Ārlietu ministrijai, ka viņi atzīst valsti de jure un līdz ar to nevis tikai pieņem, bet saprot, ka Latvijas puse piešķir visaugstākās labvēlības statusu Zviedrijai tirdzniecībā ar Latviju,” Argita analizējusi būtiskas izteiksmes formas tālaika dokumentos. „Šīs ir svarīgas nianses – kādā veidā to pieprasīt, lai Latvijas puse nekādā veidā nevar atteikties.”
Skatoties plašākā kontekstā, Argita norāda – zinot šādus faktus, ir vieglāk saprast, kāpēc dāņi 1990. gadu sākumā bija tik draudzīgi noskaņoti pret Baltijas valstīm: „Visi šajā pasaulē aizstāv savas intereses. Tā arī ir diplomātija – aizstāvēt savas intereses. Tikai mēs paši varbūt vēl citādi domājām deviņdesmito gadu sākumā.”
„Nevar noliegt, mums pašiem arī jāuzņemas sava daļa vainas, jo Latvijas politiķi divdesmitajos un trīsdesmitajos gados radīja iespaidu par sevi kā par ne visai uzticamiem partneriem.” Te Argita atgādina par attieksmi pret vācbaltiešiem, īstenojot zemes reformu, kā arī atsaucas uz zviedru sūtņa ziņojumiem par situāciju Latvijā 1939. gadā. „Viņiem bija ļoti liela neizpratne par 1939. gada 5. oktobra bāzu līgumu ar Padomju Savienību[3], kad principā sākās okupācija. Mūsu manevrēšanas iespējas starp Padomju Savienību un nacistisko Vāciju bija ļoti nelielas, bet gluži jau tā nav, ka nebija vispār nekādas. Ir būtiski, kurā brīdī kādus lēmumus pieņem un cik skaidrus signālus sūta.”
Uzsākot rakstīt disertāciju, Argita vēl strādājusi par padomnieci Latvijas vēstniecībā Maskavā.
Tas bijis īpaši saspringts laiks Rīgas un Maskavas attiecībās, taču joprojām turpinājusi darboties vēsturnieku komisija, kur sadarbībā ar Krievijas vēsturniekiem tika pētīta abu valstu attiecību dinamika 20.gadsimtā. Pēc Argitas ierosmes krievu valodā tika publicēta grāmata par Latvijas vēsturi[4], kas vēlāk tikusi tulkota arī citās valodās. Maskavas periodā Argita neesot zaudējusi saikni ar Ziemeļvalstīm, uzturot ciešus kontaktus ar Ziemeļvalstu diplomātiem Maskavā. „Tā bija ļoti nopietna spēle – diplomātijas spēle vārda vistiešākajā nozīmē, kad jāaizstāv savas valsts intereses, kas ļoti atšķiras no rezidences valsts interesēm.” Argita atceras, ka arī šī iemesla dēļ bijis būtiski salīdzināt informāciju ar Ziemeļvalstu kolēģiem.
Līdztekus īpaši intensīvajam diplomātes darbam tapa arī Argitas promocijas darbs „Latvija Zviedrijas politikā 1939–1991”. „Mana interese par Zviedriju bija tik fundamentāla un apkopotās informācijas arī bija tik daudz, ka, Krievijā strādājot, es sapratu – man kaut kas ir jādara ar to gadiem vākto informācijas daudzumu. Nevaru to tā vienkārši palaist.” Argita neesot saskatījusi citu variantu, kā vien rakstīt promocijas darbu[5]: „Lielu daļu mana brīvā laika aizpildīja Zviedrija, arhīvu pētniecība. Dzīvoju paralēlās dzīves. ”
Tādējādi jaunas meitenes interese par zviedru kultūru nu ir rezultējusies aptverošā pētījumā un analīzē: „Šīs apjomīgās zināšanas piezemēja mani. Izdarīju secinājumus par to, cik mēs, nelielas valstis, esam savstarpēji atkarīgas, cik mums ir izdevīgi, uzsveru, izdevīgi vienai otru atbalstīt. Mēs esam ģeogrāfiski un ģeopolitiski viena pasaules daļa un, neskatoties uz perifērijas statusu, attīstāmies ļoti veiksmīgi. Šīs attīstības pamatā ir prasmes, un tās arī balstās mūsu kopīgajā mentalitātē.”
[1] Biedrība Norden ir nevalstiska organizācija, kas dibināta 1919. gadā ar mērķi uzlabot sadarbību starp Ziemeļvalstīm, iesaistot šajā sadarbībā gan iedzīvotājus, gan biedrības un uzņēmumus.
[3] Latvija 1939.gada 5. oktobrī noslēdza Savstarpējās palīdzības paktu ar Padomju Savienību. Ar šo dokumentu militāra iebrukuma draudu priekšā Latvija piekrita tūlītējai padomju karaspēka bāzu izvietošanai tās teritorijā.
