Neimanes pašas ceļu uztura zinātnē pavadījusi personiskā pieredze: “Tas nebija nejauši, tas bija tāpēc, ka bērnībā uzaugu kā tāds bulciņu bērniņš. Vecmammas deva man kapeiciņas, un es gāju uz kafejnīcu un pirku bulciņas, saldējumus, man trakoti garšoja.”
“Bērnībā es biju pārbarotais bērns, jo tajos gados jau bija maz apalīšu klasē. Ja tagad paskatās, ir ļoti daudz bērniņu, kam jau pirmajā klasē tā ir problēma,” viņa atzina.
Situācija Neimani neapmierināja, tāpēc 20 gadu vecumā viņa, studēdama dažādu literatūru, pievērsās diētām, pati īsā laikā atbrīvojās no 30 kilogramiem un vēlāk šo pieredzi izmantoja kā motivāciju palīdzēt citiem.
Dietoloģe norādīja, ka maldīgs ir uzskats, ka gēni, kas pārmantoti no ģimenes locekļiem, ir noteicošais; bieži vien tieši ēst gatavošanas tradīcijas ģimenē ir vienojošais elements uztura problēmām: “Diezgan bieži ir tā, ja tētis ir slaidāks, viens bērns vairāk var būt iedzimis tētī, otrs mammā, bet pateikt, ka tas būtu pilnīgi fatāli un ka tur neko nevar izdarīt, tā nu gan nav.”
“Daudzreiz bez tiem gēniem piemirstam par tradīcijām, kā ir gatavojusi omīte, kā gatavojusi mamma un kā meitas ir iemācījušās,” viņa piebilda, kā piemēru minot pārmērīgo eļļas un sviesta izmantošanu gatavošanā.
“Mūsdienās ir tik laba iespēja iegādāties tādu tehniku, par kādu agrāk varēja tikai sapņot. Agrāk, lai kaut ko izceptu, vajadzēja to eļļu likt bagātīgi, bet šobrīd trauki ir tādi, ka var cept bez eļļas,” Neimane stāstīja.
Neimane norādīja, ka
uztura terapija ir sarežģīta zinātne, bet bieži tā tiek pieminēta tikai svara zaudēšanas kontekstā: “Daudzi to uztver tikai kā diētu svara samazināšanai, bet ir diētas dažādām saslimšanām.
Mēs šobrīd runājam tikai par infekcijas slimībām, bet aizmirstām hroniskās, neinfekciozās – sirds asinsvadu [slimības], diabētu, aptaukošanos, onkoloģiskās saslimšanas.”
Lolita Neimane ir Rīgas Stradiņa universitātes Sporta un uztura katedras lektore, studiju programmu „Uzturs” un „Uzturzinātne” vadītāja, Latvijas Diētas un uztura speciālistu asociācijas prezidente.
