Dziedātāja Ieva Akuratere svētkos vēlas dalīties ar laimīgo un priecīgo sajūtu, kuru kādreiz bērnībā viņai uzdāvināja viņas vecmāmiņa Johanna Katrīna Elizabete. Tieši viņa Ievā izveidoja izpratni par Ziemassvētkiem un tradīcijām, ko Ieva tagad turpina savā dzīvē. „Es gribu dalīties ar laimīgo Ziemassvētku sajūtu, kuru man kādreiz bērnībā uzdāvināja mana mīļā vecmāmiņa. Viņa mācēja radīt Ziemassvētkus vienkārši no savas mīlestības, sava prieka un savām siltajām rūpēm. Tajās bija gan dāvaniņas, kurās varbūt bija viena maza ķemmīte iekšā, bet skaisti iesaiņota ar lentītēm, gan eglīte, gan kopumā klusi, mirdzoši svētki, kas lido ārā no sirds. Tie it kā lido iekšā sirdī, un atkal ārā no sirds, tie visu laiku virmo. Un ap visiem.
Un es gribēju novēlēt arī visiem pieaugušajiem meklēt sevī spēku būt tik gudriem un varošiem, lai mēs izdarītu pasaulē vislielāko brīnumu, lai mēs spētu un mācētu priecāties. Lai mēs spētu priecāties Dievā," norāda Akuratere.
Arī dziedātājam Ingum Pētersonam Ziemassvētku sajūta saistās ar bērnības atmiņām. Tolaik viņš nemaz īsti nesaprata, kas ir šie svētki, bet apkārt virmojošās krāsas, skaņas un smaržas viņā intuitīvi radīja prieka, laimes un drošības sajūtu. Dziedātājs ļoti vēlētos kaut tā būtu arī tagad, taču tagad diemžēl ar to, vismaz viņam - vairs nepietiek. „Manas sajūtas šajos Ziemassvētkos ir tādas, kas saistās ar bērnības Ziemassvētkiem, kuros saplūda dažādas smaržas, kas veidojās no mātes soļiem virtuvē, no svecīšu, no skuju smaržām. Toreiz es jutos drošībā, un likās, ka viss būs labi. Bet pieaudzis cilvēks nav bērns, viņš savu dvēseles mieru nevar tik vienkārši dabūt, vismaz es nevaru. Šodien es redzu, ka šīs tīrās, brīnišķīgās sajūtas, šo drošības sajūtu var dabūt, sekojot Kristum, atdarinot Kristu. Viņš skaidri parāda, kas mums ir jādara. Mums, pirmkārt, ir jābūt dzīvai sirdij, un mums ir jāskatās prom no sevis, nevis uz sevi, bet citiem. Un tas uzreiz atdzīvina.
Es varētu to salīdzināt, ka mūsu sirds ir tā kā čaula, bet ar katru mazu, labu darbu šī čaula tā kā saplaisā mazliet, un tu pilnīgi fiziski sajūti, ka tu kļūsti dzīvāks. Un es novēlu visiem, lai šī sajūta ir," atzīmē Pētersons.
Daudzi no mūsu uzrunātajiem cilvēkiem atzīst, ka šajos Ziemassvētkos viņiem tomēr ļoti grūti distancēties no vispārējās skumju noskaņas, kas valda Latvijā. Pārdomās dalās Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis. „Domājot par gaidāmajiem Ziemassvētkiem... Laikam nevienu gadu nav bijis tik grūti savākties un pateikt ko gaišu un priecīgu, jo Zolitūde, jā, šim briesmīgajam vārdam ir arī cita nozīme, tas ir no franču vārda „solitude" - vientulība. Tagad patiešām šķiet, ka cilvēks ir nonācis vientulībā, neaizsargātā situācijā. Un tas ir ne tikai katastrofas dēļ. Šī katastrofa zināmā mērā varbūt iemieso visu to, kas ir apkārt. Bet izeja jau ir tikai vienā virzienā. Var meklēt mierinājumu tieši tajā Ziemassvētku būtībā - reliģijā. Bet tajā pašā laikā ir arī cita mīlestība. Tā ir mīlestība uz savu tuvāko. Pietiktu, ja katrs atsevišķs cilvēks pirmkārt mīlētu pietiekoši sevi, un līdz ar to gribētu būt vienmēr labs, cēls, palīdzēt citiem. Tā, kā tagad pietrūkst, tas ir cildenums garā, tas ir gaišums skatā uz priekšu. Kaut nākošais gads mums atnestu vairāk prieka!" cerību izsaka Lancmanis.
Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktors, zinātnieks Ivars Kalviņš aicina Ziemassvētkos ikvienu atrast kaut mazu brīdi, lai mēs katrs iedziļinātos sevī, izvērtētu savas nostādnes un rīcības un attiecības ar līdzcilvēkiem. „Ziemassvētki man saistās ar pārdomām par to, kā veidot savu dzīvi un kā veidot savu attieksmi pret sabiedrību. Un tas, ko es ļoti bieži Dievam lūdzu ir, lai Viņš man dod tādu laimi, kas citiem neliek ciest. Ja mēs katrs padomāsim par to, vai mūsu darbības katra paša labā ir atbilstošas arī tam, ka mūsu apkārtējie no šīm darbībām kļūst laimīgāki un cilvēcīgāki, tad mēs būsim laikam savu misiju zemes virsū izpildījuši," norāda Kalviņš.
Dziedātāja Inese Galante kā ļoti svarīgu aspektu izceļ tieši aktīvu rīcību un palīdzību un rūpes par tiem, kuriem šobrīd klājas grūtāk nekā mums. „Mums ir visiem dots vairāk spēka nekā mēs domājam. Un nekad tā nelaime nav lielāka nekā mūsu vara to pārvarēt. Un, ja vari kaut ko palīdzēt, nepaej garām, lūdzu, es īpaši gribu to uzsvērt - ja tu vari kaut ko palīdzēt no savas puses - dari to. Un tie, kas ir vientuļi un bezizejas stāvoklī, viņiem palīdzība ir vēl jo vairāk nepieciešama. Un ļoti ātri. Jo laiks ir nežēlīgs. Tas atsit katru sekundi. Tāpēc ātri jāpalīdz. Ne kaut kad. Tagad. Tūlīt. Ja vari, dari to šodien, neatliec uz rītu. Domāsim pozitīvi. Ka mūs gaida labi notikumi. Un daudz burvības. Un to es jums visiem novēlu un sev arī," saka Galante.
Aizvadāmais gads aizritējis divu mūsu izcilo dzejnieku - Imanta Ziedoņa un Ojāra Vācieša zīmē. Imanta Ziedoņa fonda „Viegli" pārstāves Baibas Zvaigznes vēlējums sakņots tieši Imanta Ziedoņa daiļradē. „Es gribētu teikt tieši ar Imanta vārdiem - „Pasaulei patīk, ka viegli iet/ Pieliec man, pieliec roku mazliet". Un vēlēt varbūt mazliet vieglāk un mazliet vienkāršāk paskatīties uz visām lietām, kas mums ir apkārt. Tas ļoti, ļoti palīdz kādreiz," norāda Zvaigzne.
Dziedātāja Evita Zālīte novēl, lai Ziemassvētkos mums izdotos ļauties to noslēpumainajai mistērijai, ko nav iespējams saprast ar prātu, bet tikai ar sirdi. „Mana pārliecība ir, ka gaisma mīt vistumšākajā naktī, un jo tumšāka nakts, jo rīts ir vistuvāk. Un, iespējams, ka šajā laikā ir ārkārtīgi jāpaļaujas uz šo pārliecību man, un ne tikai man. Sevišķi tiem cilvēkiem, kam šie Ziemassvētki būs vieni no smagākajiem dzīvē, jo viņi ir zaudējuši kādu tuvinieku, un varbūt viņiem ir pazudusi ticība jebkam, ko var saprast. Un tomēr es novēlētu ļauties skumjām, ļauties visam, kā ir. Un ticēt, ka arī šajā visā tā Mīlestība, kas ir radījusi visu pasauli un kas brīžiem varbūt neizskatās pēc mīlestības un ir grūti saprotama, ka to vajadzētu vismaz nenoliegt," saka Zālīte.
