Neviens no Krēsliņiem savus vecākus nav varējuši satikt pusgadu, sazināties tagad var tikai ar digitālu līdzekļu starpniecību. “Tas, ka fiziski nevaram satikties, mūsu ģimenei ir normāls stāvoklis. Mums vienmēr tā ir bijis. Nemaz nerunājot par padomju laikiem, kad bija aizliegts iebraukt (Latvijā),” stāsta Jānis.
Zuze ilgus gadus bijusi Minsteres Latviešu centra administratore, Māra savulaik aktīvi darbojusies Viduszviedrijas Latviešu biedrībā, šobrīd ir tās biedre. Jānis ir Stokholmas Karaliskās bibliotēkas vecākais akadēmiskais bibliotekārs pētniecības jautājumos.
Viņi visi ir dzimuši Ņujorkā un auguši hipiju laikā, kad būt citādam bija ieguvums. Viņu gadījumā atšķirīgais bija latviskā izcelsme un latviešu valoda, kurā ģimene runāja mājās.
Tāpat multikulturālā Ņujorka bijusi ļoti pateicīga vieta savas unikalitātes saglabāšanai. “Tur bieža parādība bija, ka bērni pēc skolas gāja mājās un runāja citā valodā. Atbraucot uz Zviedriju, es pirmo reizi piedzīvoju to, ka ir viena valsts, kur vismaz tai laikā bija viena homogēna tautas izjūta. Ņujorkā tas bija pilnīgi normāli, ka katram ir savs identitātes ceļš ejams. Tas ir radoši, un to piedzīvoja katra paaudze citādi,” stāsta Jānis.
Māsa Māra papildina brāļa teikto ar savām bērnības atmiņām: “Jā, Ņujorka bija ļoti iecietīga. Es skatos uz saviem vienaudžiem Zviedrijā, viņiem milzīgs spiediens bija asimilēties un pakļauties, jo Zviedrijā visi dara tā, bet Ņujorkā katrs dara pa savam.”
Māra stāsta, ka nav pratusi angļu valodu, kad sāka iet skolā, bet tā nebija nekāda problēma: “Tur bija visādas valodas, visādi cilvēki, gari, īsi, dažādās krāsās, un tas bija normāli. Neviens nesita otram pa galvu toreiz. Mēs augām drošā vidē.” Vieta, kur Krēsliņi dzīvoja, skaitījās salīdzinoši nabadzīgs ieceļotāju rajons, taču Mārai no šī laika ir gaišas atmiņas.
Liela nozīme Krēsliņu dzimtā bija arī vecāku un vecvecāku paraugam. Tēta Jāņa Krēsliņa seniora ietekmēti, bērni mācījušies, jo bēgļu gaitās piedzīvotais apliecinājis, ka, jebkur dodoties, līdzi paņemt vari tikai to, kas ir galvā, proti, zināšanas. Zināšanu papildināšanas meklējumos, kā arī mīlestības dēļ no Amerikas ceļš Krēsliņu bērnus katru savā brīdī atvedis uz Eiropu. Te bijusi iespēja salīdzināt latviešu kopību un trimdinieku paradumus, kas tagad ļauj vērtēt arī diasporu mūslaikos.
Zuze atceras, ka, 1976. gadā atbraucot uz Vāciju, bija jūtams, ka tur latviešu struktūra bija pavisam citādāka nekā ASV. Latvieši bija spējuši veiksmīgi iekļauties vācu vidē, taču tāda latviešu sabiedriskā dzīve, kāda bija ASV, tur nav bijusi.
Mārai gan ir savi novērojumi, kas balstīti uz pašas pieredzi un iespēju ģimnāzijas gadus pavadīt Minsterē: “Es gribētu atgriezties pie Minsteres Latviešu ģimnāzijas. Es noteikti domāju, ka būtu vajadzība pēc tādas skolas ārpus Latvijas, kas būtu ļoti nozīmīgi diasporai. Manu turpmāko dzīvi Minsteres ģimnāzija ļoti ietekmēja. Mums bija milzīga brīvība. Darījām, kā gribējām, tāpēc es novēlu diasporai atkal darīt tā. Protams, ka tas nav viegli, ir jāpieprasa nauda un jāorganizējas.”
Jānis novērojis, ka diaspora mainās, tieši tāpat kā mainās pasaule. Viņaprāt, diaspora mainās ik pēc pieciem gadiem. Katra nākamā diasporas paaudze ir ar savu redzējumu un pārdomām.
Māra stāsta, ka, augot trimdā latviešu diasporā, viņa jutusies kā siltā klēpī: “Tagad, ja es satieku latviešus, tad šī sabiedrība ir daudz plašāka un nav vairs tās cilts sajūtas. Tagad ir cita pieredze.”
Vienlaikus Māra apzinās, ka arī viņas vecākiem, ierodoties Ņujorkā, tur esošie veclatvieši šķituši atšķirīgi: ”Un tā noteikti jaunie latvieši skatās uz mums - mēs te esam pilnīgi jocīgi un ar dīvainām parašām.” Kā piemēru Māra min kādas bēres, kur trimdas latvieši pie zārka stāvējuši goda sardzē, par ko no Latvijas atbraukušie latvieši smīkņājuši. Zuze norāda, ka notiekošās pārmaiņas nav nedz labas, nedz sliktas. “Tas vienkārši ir citādi,” viņa bilst.
