Globālais latvietis. 21. gadsimts

Neveidot jaunu emigrācijas vilni jeb Latvijā pēc krīzes nepieciešamās prasmes

Globālais latvietis. 21. gadsimts

Jāņu laiks un tradīcijas latviešu kopienās ārpus Latvijas

No Eiropas uz Ameriku un atpakaļ. Stāsts par Krēsliņu dzimtu

Diasporas pasaule mainās ik pēc pieciem gadiem. Saruna ar trimdas latviešiem Krēsliņu dzimtu

Krēsliņu dzimtas pārstāvji 1949. gada 1. maijā devās prom no Eiropas pāri okeānam uz Jauno pasauli. Viņu bērni - Zuze Krēsliņa-Sila, Māra Krēsliņa un Jānis Krēsliņš juniors ir atgriezušies Eiropā. Jānis un Māra dzīvo Zviedrijā, vecākā māsa Zuze pandēmijas laikā “iestrēgusi” Vācijā, bet ierasti ikdienu vada Latvijā. Dzīvošana šķirti Krēsliņiem nav nepierasta, taču stiprais dzimtas balsts jūtams, arī neesot kopā.

Neviens no Krēsliņiem savus vecākus nav varējuši satikt pusgadu, sazināties tagad var tikai ar digitālu līdzekļu starpniecību. “Tas, ka fiziski nevaram satikties, mūsu ģimenei ir normāls stāvoklis. Mums vienmēr tā ir bijis. Nemaz nerunājot par padomju laikiem, kad bija aizliegts iebraukt (Latvijā),” stāsta Jānis.

Zuze ilgus gadus bijusi Minsteres Latviešu centra administratore, Māra savulaik aktīvi darbojusies Viduszviedrijas Latviešu biedrībā, šobrīd ir tās biedre. Jānis ir Stokholmas Karaliskās bibliotēkas vecākais akadēmiskais bibliotekārs pētniecības jautājumos.

Viņi visi ir dzimuši Ņujorkā un auguši hipiju laikā, kad būt citādam bija ieguvums. Viņu gadījumā atšķirīgais bija latviskā izcelsme un latviešu valoda, kurā ģimene runāja mājās.

Māra un Zuze Minsteres latviešu šampanieša brokastīs. 2007. gads.

Tāpat multikulturālā Ņujorka bijusi ļoti pateicīga vieta savas unikalitātes saglabāšanai. “Tur bieža parādība bija, ka bērni pēc skolas gāja mājās un runāja citā valodā. Atbraucot uz Zviedriju,  es pirmo reizi piedzīvoju to, ka ir viena valsts, kur vismaz tai laikā bija viena homogēna tautas izjūta. Ņujorkā tas bija pilnīgi normāli, ka katram ir savs identitātes ceļš ejams. Tas ir radoši, un to piedzīvoja katra paaudze citādi,” stāsta Jānis.

Māsa Māra papildina brāļa teikto ar savām bērnības atmiņām: “Jā, Ņujorka bija ļoti iecietīga. Es skatos uz saviem vienaudžiem Zviedrijā, viņiem milzīgs spiediens bija asimilēties un pakļauties, jo Zviedrijā visi dara tā, bet Ņujorkā katrs dara pa savam.”

Māra stāsta, ka nav pratusi angļu valodu, kad sāka iet skolā, bet tā nebija nekāda problēma: “Tur bija visādas valodas, visādi cilvēki, gari, īsi, dažādās krāsās, un tas bija normāli. Neviens nesita otram pa galvu toreiz. Mēs augām drošā vidē.” Vieta, kur Krēsliņi dzīvoja, skaitījās salīdzinoši nabadzīgs ieceļotāju rajons, taču Mārai no šī laika ir gaišas atmiņas.

Krēsliņu vecāki - Skaidrīte un Jānis Krēsliņš seniors. 2008. gads.

Liela nozīme Krēsliņu dzimtā bija arī vecāku un vecvecāku paraugam. Tēta Jāņa Krēsliņa seniora ietekmēti, bērni mācījušies, jo bēgļu gaitās piedzīvotais apliecinājis, ka, jebkur dodoties, līdzi paņemt vari tikai to, kas  ir galvā, proti, zināšanas. Zināšanu papildināšanas meklējumos, kā arī mīlestības dēļ no Amerikas ceļš Krēsliņu bērnus katru savā brīdī atvedis uz Eiropu. Te bijusi iespēja salīdzināt latviešu kopību un trimdinieku paradumus, kas tagad ļauj vērtēt arī diasporu mūslaikos.

Zuze atceras, ka, 1976. gadā atbraucot uz Vāciju, bija jūtams, ka tur latviešu struktūra bija pavisam citādāka nekā ASV. Latvieši bija spējuši veiksmīgi iekļauties vācu vidē, taču tāda latviešu sabiedriskā dzīve, kāda bija ASV, tur nav bijusi.

Mārai gan ir savi novērojumi, kas balstīti uz pašas pieredzi un iespēju ģimnāzijas gadus pavadīt Minsterē: “Es gribētu atgriezties pie Minsteres Latviešu ģimnāzijas. Es noteikti domāju, ka būtu vajadzība pēc tādas skolas ārpus Latvijas, kas būtu ļoti nozīmīgi diasporai. Manu turpmāko dzīvi Minsteres ģimnāzija ļoti ietekmēja. Mums bija milzīga brīvība. Darījām, kā gribējām, tāpēc es novēlu diasporai atkal darīt tā. Protams, ka tas nav viegli, ir jāpieprasa nauda un jāorganizējas.”

Jānis novērojis, ka diaspora mainās, tieši tāpat kā mainās pasaule. Viņaprāt, diaspora mainās ik pēc pieciem gadiem. Katra nākamā diasporas paaudze ir ar savu redzējumu un pārdomām.

Māra stāsta, ka, augot trimdā latviešu diasporā, viņa jutusies kā siltā klēpī: “Tagad, ja es satieku latviešus, tad šī sabiedrība ir daudz plašāka un nav vairs tās cilts sajūtas. Tagad ir cita pieredze.”

Vienlaikus Māra apzinās, ka arī viņas vecākiem, ierodoties Ņujorkā, tur esošie veclatvieši šķituši atšķirīgi: ”Un tā noteikti jaunie latvieši skatās uz mums - mēs te esam pilnīgi jocīgi un ar dīvainām parašām.” Kā piemēru Māra min kādas bēres, kur trimdas latvieši pie zārka stāvējuši goda sardzē, par ko no Latvijas atbraukušie latvieši smīkņājuši. Zuze norāda, ka notiekošās pārmaiņas nav nedz labas, nedz sliktas. “Tas vienkārši ir citādi,” viņa bilst.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti