Kā ir būt

kā ir būt - #50 patstāvība

Kā ir būt

kā ir būt - #52 talants

kā ir būt - #51 klusums

Diānas dzīve klusumā. Jauniete sasniegusi savus mērķus par spīti dzirdes traucējumiem

Diāna Grenevica (26) piedzima ar dzirdes traucējumiem, tāpēc nevar iedomāties, kā būtu dzīvot citādi. Lai sekotu savam sapnim, viņai bija jāiemācās iekļauties dzirdīgo pasaulē. Lai gan sākumā juta neticību no apkārtējiem, Diāna ir piepildījusi savu mērķi – ieguvusi bakalaura grādu Rīgas Tehniskajā universitātē un šobrīd strādā pie augstvērtīga modes zīmola kolekcijām, viņa stāstīja Latvijas Radio 5 jeb Pieci.lv podkāstā “Kā ir būt” ar surdotulces Elzas Veismanes atbalstu.  

Kāda ir laba etiķete komunikācijā ar cilvēkiem, kuriem ir dzirdes traucējumi?

Sākumā vajadzētu izrādīt cieņu un pieņemt to, ka cilvēks ir nedzirdīgs vai vājdzirdīgs. Visvairāk pievērst uzmanību sejai, sejas mīmikai, varbūt arī izrādīt pozitīvas emocijas, nevis, kad ierauga, ka nedzirdīgs vai vājdzirdīgs, tad viss – atkāpšanās ceļš, un aiziet prom. Vajadzētu tieši otrādi, ka pasper soli pretim un vēlas to komunikāciju veidot. Ja neizdodas komunikācija, arī uztraukums mēdz būt, tad var izmantot telefonu, uzrakstīt, un tā arī komunikācija veidojas un kļūst arvien labāka. 

Tu mūs visus aicini vairāk smaidīt un runāt arī ar ķermeni.

Jā, ar ķermeni un rokām, un žestikulēt vajadzētu, arī ja neprot, vajadzētu, jo tad nedzirdīgajam vai vājdzirdīgajam ir vieglāk uztvert teikto.

Ar ko tu nodarbojies ikdienas dzīvē?

Katru dienu dodos uz darbu, strādāju par izšuvēju.

Kur tu mācījies?

Pirms tam pamatskolu un vidusskolu pabeidzu Valmierā, vājdzirdīgo skolā. Pēc skolas absolvēšanas domāju, ko darīt; apzinos to, ka esmu vājdzirdīga un neesmu bijusi dzirdīgo sabiedrībā daudz. Nolēmu iestāties Liepājas Dizaina un mākslas skolā, izvēlējos tekstilizstrādājumu virzienu. Kursa biedru bija maz, nomācījos divus gadus un tādā veidā iekļāvos dzirdīgo sabiedrībā un jutos citādāk, nekā līdz tam brīdim. Iepazinu, kā būt vājdzirdīgam dzirdīgo vidū. Klases biedri un skolotāji bija pretimnākoši. 

Absolvējot Liepājas skolu, iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē apģērbu un dizaina tehnoloģijas virzienā. Pagājušogad arī to absolvēju. Domāt sāku par darbu, par izšuvēju. Tur nu es esmu, mani pieņēma darbā bērnu apģērbu zīmolā par izšuvēju. Vairāk darba vietā komunicēju ar dzirdīgiem cilvēkiem. Sākumā bija grūti, protams, jo dizainere uzzīmē savu ideju, piemēram, somu vai kādu matu aksesuāru, rādīja man skices un mēs pārrunājām, es rādīju no savas puses, kā to var izšūt. Tā komunikācija bija interesanta, jo dzirdīgais stāsta no sava viedokļa un man bija jāspēj uztvert to visu. 

Diāna izlaidumā

Ļoti interesanti sacīji, ka iepazini dzirdīgo pasauli. Vai vari izstāstīt, kā tu šo pasauli redzi, kas bija tas, kas pārsteidza?

Viņiem, dzirdīgajiem, ir plaša domāšana, – dara to, ko ir iecerējuši, ļoti daudz motivē, paslavē. Es pati esmu klusa, un viena skolotāja teica, ka man būs grūti iekļauties dzirdīgo sabiedrībā, jo ''tu daudz nerunā, tu esi izvairīga'', bet tomēr es absolvēju vairākas mācību iestādes, kuras ne katrs dzirdīgais var absolvēt.

Tas ir grūti katram cilvēkam, iegūt augstāko izglītību, vēl jo vairāk, ja nepieciešama citāda veida pieeja mācībām. Vai vari izstāstīt, kas bija grūtākais, lai iegūtu augstāko izglītību?

Visgrūtākais bija trešais, ceturtais kurss, bija jāuztaisa modes kolekcija. Kad es nejutos brīva, es sāku uztraukties, tad arī idejas nenāca pie manis.

Tagad, kad ir brīvības sajūta, ir tik daudz ideju. Augstskolā bija citādāk, es ļoti daudz uztraucos un, kad tulka nebija, tad bija vēl dubults uztraukums. Uztraukums radīja to, ka domas apstājās. Mēs arī tam tikām visi pāri. Piemēram, šūšana un parastie studiju priekšmeti, bija okei, bija paveicami. 

Kad uztraucamies, nespējam radoši padomāt. Minēji brīvību, kad atbrīvojies no uztraukuma. Kas ir nepieciešams tavā ikdienā, lai tu justu to brīvību? 

Lai justos brīvi, apkārt jābūt atbilstošiem cilvēkiem, lai es justos labi, piemēram, lai varētu izmantot arī zīmju valodu. Ja esmu viena starp dzirdīgajiem, daļa informācijas man paiet garām. Starp nedzirdīgajiem un vājdzirdīgajiem būtiska ir zīmju valoda, arī surdotulkam ir būtiska loma, jo tad izprotu visu sacīto. 

Kā tu vērtē iespēju cilvēkiem ar dzirdes problēmām iegūt izglītību Latvijā un atrast augsti kvalificētu darbu?

Viss ir atkarīgs no paša cilvēka. Ja ir vēlme iet studēt, to var un vajag darīt. Nevar pateikt, ka darbu pēc absolvēšanas ir viegli uzreiz iegūt, arī atkarīgs no tā, kādu profesiju izvēlas. Man arī bija šaubas, vai iegūšu to darbavietu, tomēr dabūju. 

Ko tev personīgā līmenī nozīmē būt līdzvērtīgai, lai tu justos sabiedrībā tikpat svarīga kā jebkurš cits cilvēks?

Līdzvērtīgs, tas ir, kad mēs nešķirojam – dzird, nedzird, vājdzirdīgs. Piemēram, ja ir darba piedāvājums, ko piedāvā nedzirdīgam, vājdzirdīgam un dzirdīgam, tad nereti mūs pastumj malā un darbu iedod dzirdīgajam.

Arī saruna – ja es runāju viens pret vienu ar dzirdīgo, viss notiek, saruna iet uz priekšu, līdz ko pienāk vēl viens dzirdīgais, nereti ir tā, ka dzirdīgie runā savā starpā, un es neizprotu līdz galam to komunikāciju. 

Vai ir lietas, ko nekad nevajadzētu darīt, komunicējot ar nedzirdīgu cilvēku?

Ir cilvēki, kuri ir dzirdīgi, kuri žēlo, pieskaras un paijā. Man personīgi tas nav pieņemami. Labi – nedzirdīgs, vājdzirdīgs, runājam, komunicējam, bet nevis ķerties pie tādas izteiktas žēlošanas. 

Kā tavu dzīvi ietekmēja pandēmija?

Sanāca, ka pandēmija sākās brīdī, kad meklēju jaunu darba vietu, nāca līdzi tulks. Pandēmijas ietvaros maska jāvelk, tulks nevarēja vilkt nost masku, bet tā ir pacietība un sapratne, jo citu variantu nebija. Tā ietekme bija surdotulki un maskas. 

Saprotu, ka Latvijā ir diezgan maz surdotulku, kāda ir tava ikdiena sadarbībā ar tulkiem?

Kad studēju, skatījos, kāds ir pats pasniedzējs. Ja bija viegla komunikācija, ne vienmēr vajadzēja tulku. Otra pozīcija bija, kāds ir mācību priekšmets, ja ir ļoti svarīgs vai vienkārši daudz runā un maz praktiskās darbības, tad arī ņēmu surdotullku. Tāda šķirošana pēc prioritātēm. Tagad, kad esmu lielajā dzīvē, bieži neizmantoju surdotulka pakalpojumu. Pie ārsta, ja ir kāda svarīga vizīte, ņemu surdotulku, bet dažreiz es pati arī varu tikt galā sarakstoties, komunicējot. Darbā pati tieku galā, vairāk arī runāju. 

Vai kopumā Latvijā ir pietiekami surdotulku?

Surdotulku pietrūkst. Nedzirdīgie cenšas uzzināt tos tulkus, kuri labi prot zīmju valodu un ar kuriem ir ērti komunicēt. Ja ir tikko sācis strādāt surdotulks, jā, viņi arī ir labi, bet nereti es izvēlos pieredzējušāku. Surdotulkus vajag vairāk, ar to arī prasmes būs labākas. Nedzirdīgi cilvēki ir dažādi, visus pazīt nav iespējams. Citi ātri rāda zīmes, citiem ir pilnīgi citādas zīmes un lēnāk rāda. Zīmju valodā arī nesaka pilnus teikumus, tos saīsina. Tajā brīdī, kad tulkam pasaka īsāku teikumu, tas teikums paliek garāks ar vārdiem, jo zīmes ir īsākas. 

Ko tu novēlētu cilvēkiem un sabiedrībai kopumā?

Novēlu visiem cilvēkiem vairāk būt radošiem, vairāk nebaidīties, un, ja sirds saka, ka gribu studēt, gribu sevi attīstīt, tad to vajag darīt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt