Aparāts Jegoram devis iespēju dzirdēt, taču reizēm tas liek arī atbildēt uz ziņkārīgo jautājumiem. “Kad prasa, kāpēc man ir aparāts, atbildu, ka piedzimu bez dzirdes un tāpēc man vecāki uzlika aparātu,” stāsta zēns. Citi interesējas, kā aparāts turas pie galvas: “Saku, ka man pie ādas ir piestiprināts elektromagnēts. Kad pielieku magnētu, tas piestiprinās.”
Jegors atzīst, ka viņš vēlētos, lai neviens nepievērš īpašu uzmanību dzirdes implantam. Vislabāk zēns jūtas tādu cilvēku kompānijā, kuri pret viņa atšķirību izturas līdzjūtīgi. “Aparāts ir tikai aparāts. Es esmu parasts cilvēks. Aparāts ir burvība, jo tas izglāba manu dzīvi – es varēju vispār nerunāt,” puisis apzinās.
Jegors priecājas par iespēju dzirdēt, bet vienlaikus bauda klusumu reizēs, kad implants tiek noņemts: “Tad mani nekas netraucē.”
Jegora stāsts ir daļa no sociālā projekta “Sadzirdi mani”. Tā ietvaros četri bērni, kas dzirdi ieguvuši vai atguvuši ar kohleārajiem implantiem, stāsta, kā ir sadzirdēt pasauli pēc tam, kad gadiem esi bijis klusumā. Viņi atklāj savu personīgo pieredzi, dalās ar sapņiem un iedrošina citus.
Jegors ir viens no 173 bērniem, kuriem Latvijā ir kohleārie dzirdes implanti. Kohleārais implants ir iekārta, kas sastāv no divām lielām daļām - iekšējās un ārējās. Iekšējā daļa, ko ķirurģiski ievieto zem ādas, sastāv no uztvērēja, stimulatora un elektroda. Ārējā daļa - no mikrofona, skaņas procesora un raidītājspoles. Mikrofons uztver skaņas viļņus, procesors to apstrādā, raidītājspole nosūta signālus cauri galvai un stimulatoru. Tālāk signālu pārvērš elektriskos impulsos, kas stimulē dzirdes nervu, un smadzenes tos interpretē kā skaņas
