4. studija

Valodnieki Vestardu noraida

4. studija

4. studija

Dejotāji piecās paaudzēs

Deju svētku virsvadītājas Indras Filipsones ģimene – dejotāji vairākās paaudzēs

Deju kolektīvu vadītāja, horeogrāfe un Deju svētku virsvadītāja Indra Filipsone un viņas ģimene – meita Nadīna un mazbērni Māris, Annija, Marks un Ralfs – ir īpaši. Viņi visi dejo un ir dejotāji jau vairākās paaudzēs.

Indra Filipsone tieši pirms 40 gadiem kultūras pilī "Ziemeļblāzma" sāka savu deju kolektīva vadītājas ceļu, pēc bērnu piedzimšanas pametot dejotājas darbu Valsts deju ansamblī "Daile". Pirms "Dailes" viņa dejojusi tautas deju ansamblī "Carnikava".

"Biju ļoti tizla, jo es paralēli biju slēpotāja Latvijas jaunatnes izlasē slēpošanā. Viss uz leju, priekšu saliekts, bet dejošanā pēkšņi ar taisnu muguru. Bet man tik ļoti patika, ka mēģinājumos dejoju arī visas puišu lomas, ja kāds nebija atnācis," atzina Indra.

Savulaik vadot bērnu tautas deju ansambli "Bitīte", Indra viena tikusi galā ar 400 bērniem.

"Es pilnīgi brīnos, [biju] viena pati. Bija tikai koncertmeistare. Bet man bija brīnišķīgi [bērnu] vecāki, kuri burtiski dzīvoja dejā. Ja man radās doma, ka vajag zeķītes, tad bija tikai jāpasaka vienai mammai, un jau nākošajā mēģinājumā pateica, ka zeķītes būs. Kādas gribu – šādas, tādas," stāsta deju kolektīvu vadītāja.

No Indras vecvecākiem mantotā Lielvārdes josta un sakta ir apliecinājums, ka arī viņiem, turklāt dzīvojot svešumā, tautas māksla bijusi īpaši tuva.

Bet Indras mamma kā dejotāja un mākslas vingrotāja piedalījusies Dziesmu svētkos jau 1948.gadā. Indras meitas Nadīna un Nanete vienkārši nākušas mammai līdzi uz darbu, jo nav bijis neviena, kam bērnus pieskatīt. 

"Izvēles nebija. Sāku pusotrā gadā. Kā mamma saka – iemācījos vispirms dejot polku un tikai pēc tam staigāt. Līdz 9.klasei bija obligāti. Tāds bija mammai nosacījums, bet pēc tam var izvēlēties. Es izvēlējos – paliku. Māsa pateica – paldies, pietiek," stāsta Nadīna Neimane-Gardoviča.

Tagad Nadīna no mammas ir pārņēmusi vidējās paaudzes deju kolektīva "Auda" vadības grožus, kur māca un dīda dejotājus, ar kuriem kopā ir no bērna kājas.

Savukārt Nadīnas bērni Annija, Marks un Ralfs dejo tautas deju ansamblī "Dzintariņš", kurp mazmeitu aizvedusi Indra.

Kurš gan cits, ja ne dejotāju ģimene vairākās paaudzēs, spēj atbildēt uz jautājumu, kas ir vispirms – mīlestība pret deju vai dzīve dejā un tad mīlestība pret šo dzīvesveidu.

"Parādiet man vienu mazu bērnu, kurš, dzirdot mūziku vai skatoties televizoru, kur skan mūzika, nedejotu. Nu katrs dejo! Bet nākt divas vai trīs reizes nedēļā mēģināt, ar konkrētām prasībām... Nu kāda viņam tur ir mīlestība? Mīlestība parādās vēlāk," uzskata Indra.

Vecāku uzņēmība, bērnu centība un kopā būšanas prieks ar draugiem un saviem mīļajiem – visticamāk, šāds ir mūsu tautas dejas nākotnes garants.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti