Izdejot cauri dzīvei
Visaktīvāk sportošanai Jānis pievērsās skolas laikā, jo, pateicoties fizkultūras nodarbībām, radās vēlme trenēties vieglatlētikā. “Tālāk, pievēršoties vairāk tādai mākslinieciskai izpausmei caur deju un horeogrāfiju, fiziskās aktivitātes ļoti ilgu laiku palika otrajā plānā, jo septiņus gadus es biju arī profesionāls dejotājs valsts deju ansamblī “Daile”, kur bija liela fiziskā slodze un līdz ar to nebija aktuāli sportot papildus,” pastāsta Jānis. Pašreizējā dzīves posmā viņam tomēr ir sajūta, ka jādod ķermenim kaut kāds impulss, lai to uzturētu pienācīgā fiziskajā formā, jo tas palīdzēs gan profesionālajā, gan sadzīviskajā ziņā.
Deja caurvijusi teju visu horeogrāfa dzīvi. Pirmo reizi uz deju grīdas viņš nonāca, jau mācoties sākumskolā. “Man liekas, ka tas drīzāk bija neapzināts solis, mammas iniciēts, jo kustēšanās mūzikas pavadījumā bijusi jau no bērnu kājas un droši vien tas tika pamanīts,” aizsākumus atklāj Purviņš. Pieaugot meistarībai, no skolas deju pulciņa viņš pārgāja uz tautas deju ansambļa “Uguntiņa” dejotāju rindām.
Deja viņu tā ievilka, ka profesionālās domas saistījās tikai ap to: “Pēc vidusskolas bija skaidrs, ka ir jāstājas horeogrāfos Mūzikas akadēmijā, un tā tas ritenis sāka ripot uz priekšu.” Galvenais iemesls tam varētu būt iespēja radoši izpausties. Dzīves līkloči ļāva veidot veiksmīgu horeogrāfa karjeru un vairākas reizes izbaudīt būšanu Deju svētku virsvadītāja godā. Izstrādāt horeogrāfiju tūkstošiem dejotāju ir kā likt puzli, veidojot ornamentus, rēķinot soļus.
Vienā ritmā
Piektdienās pulksten 8.35 LTV1 vai RePlay.lv klaviermūzikas pavadījumā piedāvā izkustēties kopā ar Latvijā pazīstamiem cilvēkiem jaunajā rīta vingrošanas šovā “Vienā ritmā”. Katrā raidījumā būs savs vingrošanas vadītājs. Kā un kāpēc viņi paši cenšas ikdienā būt aktīvi, lasi LSM.lv rakstu sērijā!
Viņaprāt, deja šobrīd ir sporta un mākslas apvienojums. “Jebkurā pulciņā no sākuma nepieciešama iesildīšanās un tad var sākt mācīt deju. Mēģinājuma process ilgst trīs stundas,” skaidro deju pedagogs. Mēģinājuma laikā ir gan iesildīšanās, gan atsildīšanās daļa, gluži kā sporta treniņā. Lai gan dejas ir ļoti dažādas – straujas, līganas, fiziski izaicinošas un rāmas, tās visas saistītas ar aktīvu ķermeņa kustināšanu, ko var uzskatīt par sportisku aktivitāti. Tam klāt nāk tādas mākslinieciskās izpausmes kā dejas tēls, partnerattiecības. “Par tehniski ļoti sarežģītām dejām varētu teikt, ka tā ir liela fiziskā slodze ar smaidu uz lūpām,” skaidro deju mākslinieciskais vadītājs.
No paša radītājam dejām kā fiziski izaicinošāko viņš min “Skrej dzirksteles debesīs”. Tāpat liels izaicinājums dejotājiem ir Ulda Žagatas horeogrāfija dejai “Jautrās dzirnavas”. “Aptuveni četras minūtes ir palēciens, tas ir – augstu cilājot kājas ir jādejo četras minūtes, turklāt tas jādara, iznesot dejas tēlu, vēl ik pa laikam paceļot meitu un nepārtrauktā virzībā,” dinamisko deju raksturo horeogrāfs.
Izaicināt sevi uz velosipēda
No pavasara līdz vasaras vidum Jānis reizi pa reizei kāpj uz velosipēda un dodas izbraucienos, tādā veidā attīrot galvu no domām un atpūšoties. “Es izdomāju maršrutu un tad veltu laiku sev un braukšanai ar riteni, citas lietas tajā mirklī neeksistē,” teic Jānis. Standarta distance, ko viņš nobrauc, ir 20 kilometri. Kā savu lielāko sasniegumu riteņbraukšanā viņš min divreiz nobrauktus 100 kilometrus. “Tas droši vien bija tāds neprātīgs gājiens, vajadzēja vienkārši pašam sev pierādīt,” viņš pastāsta. Atbildēt uz jautājumu, kā pieveikt tik lielu distanci, ir grūti: “Būtiska lieta – ja tu kaut kur esi aizbraucis, jātiek arī atpakaļ. Tas varbūt palīdz pievarēt to visu.”
Pastaigas kā ikdienas sastāvdaļa
Lai gan pastaigas svaigā gaisā patikušas arī iepriekš, īpaši pēdējā laikā, kad cilvēki aicināti izvairīties no pulcēšanās, viņš sabiedriskā transporta vietā izvēlas doties uz centru un atpakaļ ar kājām. Tie ir aptuveni pieci kilometri vienā virzienā, kas, atkarībā no iešanas tempa, aizņem kādu stundu. Tā ir fiziska aktivitāte, kuras ieviešana ikdienā neprasa lielu piepūli, tikai nelielu ieradumu maiņu, taču tas ir vērtīgi ikvienam, jo pat radošiem cilvēkiem mēdz būt sēdoši darba posmi, kad darba diena paiet pie datora.
Horeogrāfa profesijā darbs pārsvarā notiek vakaros, kad ir mēģinājumi, un brīvdienās, kad sastrādātais jārāda koncertos vai pasākumos. Reizēs, kad gadās, ka nedēļas nogale ir brīva, Jānis ar ģimeni dodas pastaigās gar jūru vai pa dabas takām.
“Manā nedēļās plānā obligāti ir divus rītus vingrot pēc paša izveidota vingrojumu kompleksa, kas sastāv no dažādiem vingrinājumiem gan mugurkaula daļai un plecu daļai, gan arī jostas daļai, gurniem, ceļiem un potītēm. Tas viss, kas nepieciešams un būtisks ne tikai ikdienai, bet arī profesijai, lai varētu aktīvi darboties un rādīt kustības,” skaidro Jānis, tomēr par aktīvu sportistu viņš sevi nesauc.
Laivošanas tradīcija
Saulē apsārtuši pleci, cīņa ar dunduru mākoni, samērcētas līdzi paņemtās mantas – šie un citi piedzīvojumi ir pazīstami tiem, kas kaut reizi izbaudījuši laivu braucienu. Izrādās, ka tieši šī aktīvā atpūta jau gandrīz 27 gadus ir Jāņa un viņa domubiedru ikvasaras tradīcija. Sākumā doties laivu braucienā bija iecerēts pavasara beigās, bet šobrīd tas notiek vasarās, kad tam ir piemērotāki laikapstākļi. “Parasti tas ir trīs dienu brauciens. Šo gadu laikā mēs esam ar gumijas laivām izbraukuši lielu daļu Latvijas upju. Tagad ik pa laikam maršruti atkārtojas,” pastāsta Jānis. Starp citu, piepūšamo laivu priekšrocība ir tā, ka tās ir viegli transportējamas, bet tas noder reizēs, kas upe piespēlē dažādus izaicinājumus.
“Katrā upē noteikti varētu atrast kādu īpašu stāstu, bet upes ar raksturu ir Rinda un Irbe, īpaši Irbes sākums. Laivotājiem ar gumijas laivām tas ir īpašs pārbaudījums, jo ne viss ir caurbraucams un jābūt ļoti, ļoti uzmanīgiem,” stāsta Jānis. Viņš min, ka lielākie piedzīvojumi ir tajos mirkļos, kad laiva jānes ārā no ūdens un tad atkal atpakaļ. Irbi mēdz dēvēt arī par Kurzemes Gauju, lai gan tā nav strauja un nevaldāma, drīzāk pretēji – tā plūst vienmērīgi un tajā nevar sastapties ne ar krācēm, ne ievērojamiem kritumiem. Tā īpaša ar saviem krastiem, kas ir gandrīz neskarti, jo agrāk tās teritorija nebija plaši pieejama. Lielisks laivošanas maršruts, lai baudītu dabas mieru. Rinda ir viena no lēnākajām Latvijas upēm un laivošanu pa to apgrūtina tas, ka tā ir diezgan aizaugusi.
Jānis lepojas, ka 27 gadu laikā šī piedzīvojuma meklētāju pamatsastāvs nav mainījies, un vērtīgākais noteikti ir kopā pavadītais laiks. “No vienas puses, tā ir skaista atpūta, no otras – airēšana gumijas laivā arī ir zināmā mērā fiziska nodarbe. Mērķis ir aizbēgt no pilsētas un vairāk pabūt dabā,” teic mākslinieks, papildinot, ka dzīve ārpus pilsētas rit citādāk, vairāk saskaņā ar dabu. Tātad dabā var ne tikai piesmelt zābakus, bet arī rast iedvesmu.
Ķermenis ir jāieeļļo
“Man liekas, ka tiešām būtiski ir atrasts sev piemērotāko fizisko aktivitāti, jo ķermeņa uztvere katram cilvēkam un arī specifiskā vajadzība droši vien ir atšķirīga,” teic Jānis, minot, ka ir izmēģinājis dažādus sporta veidus, tostarp skriešanu un peldēšanu, un sapratis, ka viņam piemērotākā ir riteņbraukšana.
Tas palīdz uzņemt enerģiju īpaši pavasarī, kad mostas daba un tai var traukties cauri uz divriteņa. “Pēc būtības – man jau liekas, ka ķermenim ir vienkārši jāatgādina, ka ir jādarbojas. Ķermenim nedrīkst ļaut iemigt un aizmirst kaut kādas funkcijas, līdz ar to ik pa laikam tas ir jāieeļļo tieši tāpat kā jebkura tehnika. Kustēties un kustēties!” atgādina horeogrāfs.
