Ieroči, ātrums, kaislības, vīrišķīgs šarms – tajā visā patiešām ir gandrīz netverama elegance un tāds kā aristokrātiskums. Paukošana ar špagu jau vairākus gadus ir nu jau nešķiramās trijotnes ikdiena, kur smagu un nogurdinošu treniņu smeldze mijās ar pat pasaules čempionātos gūtu uzvaru saldmi.
Varēja būt sliktāk!
Tikties un runāt ar cilvēkiem, kam kāda liktenīga neveiksme, pašu pārgalvība vai ļauna kaite atņēmusi kustību iespēju, man nekad nav bijis vienkārši. Iespējams, tā ir kāda pārprasta vainas sajūta šo cilvēku priekšā. Un jāatzīst, ka reizumis šādas sarunas mēdz būt nesapratnes raisīta rūgtuma vai atstumtības rosināta aizvainojuma caurvītas. Dodoties uz tikšanos ar trim Daugavpils vīriem – paukotājiem ratiņkrēslos bažas un šaubas aug augumā: kā uzvesties, ko teikt…
Taču – un te pat vesels kalambūrs sanāk – vīri ar špagām tevi atbruņo acumirklī, jo lietišķi sasveicināmies un sākas viņu ikdienišķais treniņu process. Nekādu atlaižu, nekādas lavierēšanas, pēc šķietami vieglajiem iesildīšanās vingrinājumiem pie zviedru sienas sportistu pieres un muguras jau slapjas.
Vērojot gatavošanos paukošanai – inventāra sagatavošanu, ģērbšanos, ratu nostiprināšanu, neatstāj doma par to, cik milzum daudz papildus spēka patēriņa un piepūles jāliek lietā, lai izpildītu pavisam parastas darbības. Tomēr vēlāk sarunās vīri visi kā viens, ļaujoties pārdomām par likteni, kurš iesēdinājis ratiņkrēslā, pārsteidz ar negaidītu secinājumu – “varēja būt daudz sliktāk”! Kad viegla smaida pavadītu šo frāzi dzirdu jau kuro reizi, sadūšojos pavaicāt: “Un cik ilgs laiks pagāja no negadījuma līdz brīdim, kad spējāt ar pārliecību teikt, ka varēja būt sliktāk?” Klusums. Un puiši sāk stāstīt.
Dzīve atņem un dod
Dmitrijam Valainim šķiet dzīvē bija paredzēta spoža futbolista karjera. Kopš astoņu gadu vecuma viņš trenējās futbolā, spēlēja arī virslīgā. Neveiksmīgs brauciens ar motociklu pirms 13 gadiem pielika punktu arīdzan Dmitrija futbola karjerai.
Andrejs Šatrevičs nokrita no 5. stāva. Ļoti grūti laikam nebija, viņš atzīst, drīzāk tāda vilšanās, skumjas. “Es vienalga joprojām gaidu, ka atgriezīsies iepriekšējā dzīve – staigāt uz divām kājām… Cerība ir vienmēr, bet kā būs, nav zināms. Tici, protams, ka tu tici, lai arī saproti, ka vajag būt godīgam pret sevi – trauma ir nopietna, muguras smadzenes – kā vadiņi iekšā pagarinātājā – tu esi tos ieplēsis un viss – kontakta nav,” savas pārdomas atklāj Andrejs.
Oļegs Garkuļs-Gurevičs ir no ātruma cilts, ar iedzimtu kaislību pret ātrumu. Un tieši šī aizraušanās viņam izrādījās liktenīga – viens izbrauciens ar motociklu beidzās pagalam neveiksmīgi. Oļegs atzīst, ka bērnībā bijis palaidnis – nepabeidzis pat deviņas klases, un tikai pirms diviem gadiem, jau pēc traumas, ieguvis vidējo izglītību. Viņš lepojas, ka arī meitiņa piedzimusi pēc traumas. “Reizēm gadās – guļu mājās uz dīvāna, meitiņa paņem manus ratus, aizstumj uz virtuvi un viss. Līdz ratiem tiec, kā gribi”, ar tēva lepnumu stāsta Oļegs.
Grūti mācībās, viegli kaujā. Varbūt.
“Nostiprinām ratiņus, sākam – 30 dūrieni. Viens, divi, trīs, četri… Stop. Trīskāršs dūriens. 20 reizes. Un sākam. Viens, divi, trīs...”, bezierunu paklausību paģērē trenera Aleksandra Plaskina nostādītā balss.
Ar paukošanu viss aizsākās pirms septiņiem gadiem. Daugavpils Olimpiskajā centrā notika kaut kāds pasākums, un Dmitriju ar Andreju uzaicināja pamēģināt paukot ratiņkrēslā. Abiem uzreiz kļuvis interesanti, Dmitrijs gan pats par sevi paironizē: “Protams, mūsu paukošana vairāk līdzinājās puišeļu kaujām ar sētas mietiem pagalmā, bet tad jau treneris paskaidroja visus gājienus, dūrienus, aizsardzības paņēmienus – jo vairāk tu saproti, jo vairāk redzi, kā vari apmānīt pretinieku. Tas kļūst par spēli, un tev kļūst interesanti”.
Vēlāk abiem puišiem pievienojās arīdzan Oļegs.
Likās jau, ka treniņos pavadītās stundas un izlietie sviedri sāk atmaksāties. Un tad pienāca pirmās ugunskristības.
Dmitrijs jau atkal labdabīgi un ironiski pasmejoties stāsta: “Aizbraucām uz pirmajām sacensībām uz Baltkrieviju. Braucām un domājām – visus tūlīt sasitīsim – mēs jau tādi satrenēti, spēcīgi. Atbraucām, un mūs tur vienkārši, kā bērnus…Mēs zaudējām cīņās – 5:1, 5:0 – visās pa tīro. Mēs pat jēdzīgi ratos nemācējām nosēdēt. Atbraucām mājās, saprotot, ka mums vēl ilgi un cītīgi jātrenējas”.
Puišu gatavošanās startam ir vesels rituāls, jo ratiņkrēsls tiek nostiprināts uz speciālas metāla platformas, lai sportisti atrastos statiskā stāvoklī un nevarētu nokrist, tiek piemeklēta distance, lai katrs sportists varētu aizsniegt otru. Arī paši sportisti tiek piesprādzēti krēslos, un tad viņu ķermeņa lejasdaļa tiek nosegta ar īpašu apmetni. Kamēr vīri gatavojas cīņai, treneris mūs apgaismo, ar ko paraolimpiskā paukošana atšķiras no klasiskās. Izrādās, ka ratiņpaukotāju uzbrukuma laukums ir ierobežots – tikai ķermenis virs jostasvietas. Tāpēc sportistiem tiek uzvilkts speciālais, strāvu vadošais priekšauts, lai tajā trāpījies dūriens neskaitītos.
Nu jau sportiskās neveiksmes ir pagātnē. Tieši Dmitrijs, kura medicīniskā diagnoze ir vissmagākā, sportā ir sasniedzis visvairāk. “Mērķis, protams, ir būt pirmajam – tajā pašā Eiropas čempionātā vai pasaulē. Otrais es jau esmu bijis. Gribas sasniegt virsotni, zelta vērtībā. Citādi – četrreiz es pasaulē piedalījos, četrreiz paliku otrais. Otro vietu komplekts man ir, gribētos vai nu… Nē, ņemšu zeltu”, savos nākotnes plānos dalās Dmitrijs.
Pandēmijas laika hobijs
Nav ļaunuma bez labuma – tā ir Dmitrija, Andreja un Oļega mantra. Un kā nu ne – pasaulē plosās pandēmija, bet viņiem ir uzradies jauns hobijs. Puiši izlēma izmēģināt sevi galdniecībā, lai arī neviens ar to iepriekš nav nodarbojies. Sākumā gribējuši vienkārši uztaisīt mēbeles vasarnīcai – soliņus, galdus, taburetes, kaut ko tādu vienkāršu, nopirkuši šādus tādus instrumentus. Tad cilvēki sāka interesēties – ar ko viņi nodarbojas, prasījuši – vai varat uztaisīt to un to. Sākuši mēģināt un sanāca.
Dmitrijs nesen izmācījies par interjera dizaineri un domājis šajā profesijā arī strādāt. Bet pastāvīgā sēdēšana pie datora sāka nomākt un gribējās darīt kaut ko ar rokām. Tad arī parādījās šī ideja, un nu tas ir pamathobijs. Par darbu to gan esot grūti nosaukt, jo viss notiek draudzīgā gaisotnē – nekādu priekšnieku nav, katrs pats sev saimnieks – gribi atbrauc, gribi – brauc prom, gribi – dari, gribi – nē. Tas vairāk ir hobijs, nevis darbs.
Kā jau daždien labu draugu pulkā neiztikt bez savstarpējas apcelšanas un pamelniem jokiem. Esam liecinieki neveiksmīgai epizodei, kad, mēģinot izjaukt paleti, Andrejs zaudē līdzsvaru un izkrīt no ratiem. Mēs ar operatoru sastingstam un īsti nezinām, kā reaģēt – iet palīgā vai smalkjūtīgi izlikties neko neredzam. Situāciju pavisam negaidīti pavērš Dmitrija paziņojums: “Mums par katru kritienu ir jāmaksā kopējā kasē. Pirmoreiz Oļegs nokrita – vienu eiro samaksāja. Tagad no Andreja jau pienākas 2 eiro. Nākamais kritiens būs 3 eiro. Drīz būsim bagāti!”
Darbošanās, nežēlošanās un veselīga attieksme pret dzīves uzliktajiem pārbaudījumiem laikam ir labākās, ja ne vienīgās zāles. Nevilšus to apstiprina Oļega rezumējums: “Ja varētu – todien nesēstos uz moča…Kaut gan…Būtu man vairāk naudas, es arī tagad iztaisītu moci ar rokas vadību un vizinātos”.
Ar ratiņpaukotājiem Daugavpils pusē tikās: režisore Dace Kokle, žurnālists Ēvalds Dukuls, operators Armands Rudzītis, gaismotājs Juris Lasinskis un autovadītājs Andris Limbaitis.
