Semjonovs ir vienīgais valdes loceklis Daugavpils reģionālajā slimnīcā, kas ir vecāka par viņu pašu. Ārsta balto virssvārci viņš nekad nav uzvilcis, lai gan glābt dzīvības ir viņa ikdiena. Jautāts, vai viņu darbos dzen misijas apziņa, Grigorijs atjoko, ka tās ir bailes. Bailes, ka kāda no viņa "krīzes menendžera" iecerēm varētu neizdoties.
Traki skrejošajā un negaidītu pavērsienu pārbagātajā 2021. gadā Latvijas Televīzijas raidījumā “Province” satikts milzums spilgtu personību, skaļi smiets, apbrīnā klusēts un pa reizei arī kamols kaklā sakāpis. Bet laikam aizvadītā gada absolūtais līderis raidījuma varoņu listē ir tieši Daugavpils slimnīcas stūres vīrs. Bieži negadās, ka 28 minūšu ēters šķiet nepanesami īss – tik daudz stāstu un domu palika aiz kadra... Un vēl, piedodiet manu augstprātību, bet šis raidījums ir obligātā literatūra katram, kurš grib būt vadītājs, kurš baidās tāds kļūt, un arīdzan tiem, kas uzskata, ka mūsu uzņēmumā, nozarē vai valstī daudzas lietas iet greizi.
Daugavpils slimnīcas mafiozo
“Man Daugavpils slimnīcā ir sava mafija,” tieši ar tik šokējošu paziņojumu sarunu iesāk Grigorijs Semjonovs. “Mana mamma ir sanitāre, un māsa ir māsu palīgs, līdz ar to mana bērnība ir pagājusi šeit, slimnīcā.” Iesācis ar palīgdarbiem, pēc universitātes beigšanas pieņemts darbā slimnīcā par kasieri, vēlāk finanšu departamenta vadītāju. Tad pēc kārtējās varas maiņas pilsētā sekojis piedāvājums kļūt par slimnīcas vadītāju. Un tā jau divus gadus viņš ir Daugavpils slimnīcas krīzes laika kapteinis. Starp citu, pēc voluntāra Semjonova rīkojuma – ieviest arīdzan Daugavpils slimnīcā dakterīšu-klaunu kustību, par tādu ir kļuvusi viņa sieva, līdz ar to “paplašinājusies Semjonova mafija – tagad papildus grīdu mazgātājiem ir arī klauni,” nosmej Grigorijs.
Melnais “pidžaks” un baltais uzsvārcis
“Vēl gan līdz piecminūtei ir laiciņš, bet slēgsimies klāt – visi jau ir pieraduši ātri atskaitīties un doties tālāk strādāt,” kopā ar Semjonovu atkal ievirpuļojam viņa darba kabinetā un slēdzamies klāt virtuālajai pēcpusdienas sapulcei. Daugavpils slimnīcā tādas ir divreiz dienā – no rīta un pievakarē. Shēma vienkārša – katras slimnīcas nodaļas vadītājs noziņo par situāciju savā lauciņā, uzdod vai atbild uz kādiem jautājumiem, saņem mierīgas dežūras vēlējumus un dodas atpakaļ pie darba. Viss. Nekādu tukšu runu, nekādu protokola reveransu, īsi, lietišķi, cieņpilni un savu-un-citu-laiku-respektējoši. Es paskatījos ierakstā – visas lielās Daugavpils slimnīcas sapulce ilga nepilnas 5 minūtes!
“Šo sapulču jēga ir, pirmkārt, man un visiem citiem būt informētiem par slimnīcā notiekošo. Otrkārt, lai varētu pilnvērtīgi darboties, jo visu laiku slimnīcā mainās loģistika un pieeja – tad testējam pacientus, tad netestējam, liekam šos tur, tos tur… Tad nu šajās sapulcēs aktualizējam lietas, jo piemēram, daudzi ārsti nestrādā mūsu slimnīcā katru dienu un var šīs ļoti operatīvās pārmaiņas nezināt,” stāsta Semjonovs.
Klausoties, cik brīvi viņš operē ar dažādiem medicīniskiem terminiem, loģisks šķiet jautājums par attiecīgu izglītību. Tādas gan neesot, atsmej Semjonovs, daudz kur nācies ielauzīties pašmācības ceļā. Piemēram, kādā sapulcē dzirdot jaunu, sev nezināmu terminu viņš to pieraksta dienasgrāmatā, vēlāk, jautājot kolēģiem vai ņemot talkā interneta resursus, izpēta un tikai tad iekļauj savā leksikā. Viņš esot tāds mediķu uzaudzināts ekonomists.
Vaicāts, vai nekad nav kārojies uzvilkt balto ārsta uzsvārci, Semjonovs atbild bez minstināšanās: “Nē, jo es saprotu, ka zem tā baltā halāta ir liela atbildība.
Ārsti mācās padsmit gadus, tā ir milzu atbildība. Es esmu tikai ekonomists – papīru cilvēks, kas paraksta tos papīrīšus un saliek kopā tos ciparus, lai viņi varētu savu darbu darīt. Līdz ar to man ir melns “pidžaks” (žakete – red.), viņiem – balts halāts.”
Nebaidīties izlemt
Vienīgais nosacījums, stājoties pie slimnīcas vadības stūres, no Semjonova puses ir bijis viens – lai atļauj pieņemt lēmumus. “Es joprojām atceros sevi kā galveno ekonomistu, kas stāvēja starp diviem kabinetiem ar saviem papīrīšiem. Tev jādara darbs, bet lēmuma nav, jo viens saka – jā, bet otrs saka – nē,” atminas Semjonovs. Tāpēc, lai maksimāli ātri kaut ko mainītu, izlēmām, ka slimnīcā ir jābūt tikai vienam vadītājam, kurš, protams, strādā visciešākajā sazobē ar galveno ārstu. “Viņiem darbs ir ārstēšana, mans pienākums – darīt visu iespējamo, lai viņus tajā netraucētu”.
Daugavpils, kā zināms, bija pandēmijas otrā vissmagāk skartā pilsēta Latvijā, un, vērojot lēno, nepārdomāto valdības darbību, daugavpilieši izlēma rīkoties proaktīvi.
Negaidot veselības ministrijas izlemšanu un svētību, Daugavpils slimnīcā sāka testēt visus pacientus, lai iespējami ātrāk atklātu saslimušos.
Jau kopš rudens slimnīcas mobilais mamogrāfa busiņš braukāja pa reģionu un veica plaušu izmeklējumus. Tas tika darīts ar vienu, ļoti “savtīgu” mērķi – atklāt pacienta saslimšanu ātrāk, kamēr viņš vēl var ārstēties mājās, un izvairīties no viņa nonākšanas slimnīcā. “Jau pirmajā dienā mūsu ideja attaisnojās,” gandarīts ir Daugavpils slimnīcas vadītājs, “jo no 42 pacientiem, kas ārstējās mājās, 24 bija ar ielaistu pneimoniju, un divi gados jauni pacienti pat bija uzreiz jāhospitalizē, starp mums, meitenēm, runājot – gandrīz mirstoši. Lai nepārslogotu slimnīcas, ir kaut kas vairāk jādara ambulatorā līmenī”.
Lielais sapnis ir mainīt sabiedrības viedokli un attieksmi pret Daugavpils slimnīcu. Grigorijs ir savas pilsētas, novada un darba vietas patriots līdz matu galiem un nespēj saprast, kā var ar mēsliem noliet savus līdzcilvēkus, viņu darbu un kopējās mājas: “Ja jūs nepārtraukti soctīklos, presē, sarunās – visur teiksiet, ka Daugavpils slimnīca ir draņķīga vieta, tur jau nekā nav, kā jums liekas – vai kāds jauns dakteris vēlēsies braukt šurp un strādāt, to visu nemitīgi klausoties? Tas ir jāmaina – mums katram un visiem kopā – jāsāk domāt un arī runāt labu vienam par otru un arī mūsu slimnīcu”.
Tas taču ir Bubļiks!
“Ir vairākas lietas, ko es esmu no paša sākuma ieviesis, jo esmu pārliecināts, ka tā ir pareizi,” atminas Semjonovs. Pirmā lieta – viņa kabineta durvis vienmēr ir vaļā un katrs, kuram ir kas sakāms vai pārrunājams, var mierīgi pa tām ieiet. Un iet arī.
Otra lieta – staigāšana pa naktīm. Nē, ne jau mēnessērdzība…
Semjonovam patīk vēlu vakaros, pēc garas dienas apstaigāt visu slimnīcu, sevišķi visas nemitīgi paralēli atvērtās būvdarbu frontes, visu izpētīt, saprast, piefiksēt.
“Un tad no rīta reizēm kādi būvnieki dabū pa pakaļu – lai nemēģina man te nezin ko iestāstīt – es pats visu esmu redzējis savām acīm,” stāsta Semjonovs.
Reizēm gan šīs apstaigāšanas beigušās ar dažādiem pārpratumiem, sevišķi sākumā, kad darbinieki Semjonovu vēl nav lāgā pazinuši vaigā, piedevām: “Es jau nestaigāju smalkā uzvalkā, es kā parasti dodos botās, sporta kostīmā ar kapuci – kurš tur mani atpazīst”. Tad nu vienreiz Semjonovs esot gandrīz dabūjis ar slapju lupatu no sanitāres, ka te staigājot visādi nepiederoši cilvēki. Tad nu kolēģi iekarsušo dāmu kušinājuši – tas tak direktors!
Bet vienu reizi Semjonovs ar vieglām šausmām esot pieķēris pats sevī parādāmies tā otra – svarīgā, nepieejamā, mūžam aizņemtā vadītāja vaibstus. Reiz pie viņa kabinetā uz kārtējo sanāksmi sanākuši kādi svarīgi cilvēki savos “pidžakos” – nav pat svarīgi, kas tie bija. Sēžot, risinot jautājumus…
Pēkšņi atveras durvis un ienāk Grigorija meitiņa, visus pasveicina, noliek tēvam uz galda atslēgas un aizskrien. Protams, sekretāre dabū brāzienu, ka palaidusi garām bērnu un ļāvusi ienākt pie tik svarīgiem cilvēkiem.
Sekretāre bijusi pilnīgā neizpratnē: “Bet tas taču Bubļiks! Kā es viņu varu neielaist?!” (Te jāpiebilst, ka Semjonovs abas savas meitas mīļvārdiņos sauc par Bubļikiem). Semjonovs spilgti atceras to brīdi: “Un tad es apstulbu un nodomāju – kādas šausmas, ko es daru? Kas tad īsti ir noticis – bērns, laipni sveicinot, ienāca manā kabinetā un atnesa tēvam aizmirstas atslēgas? Un tas ir viss! Kopš kura laika kaut kādi vīri “pidžakos” ir svarīgāki man par paša Bubļiku? Nē, tā nedrīkst būt – tas ar steigu jāmaina atpakaļ!”
Dzīve uz koferiem
Zinot, kā ne viena vien lielā valsts un pašvaldību uzņēmuma vadītāji un valžu locekļi raujas melnām mutēm pa n-tajām valdēm un padomēm, nedaudz izbrīna Semjonova publiski pieejamā ieņēmumu deklarācija – tajā ir tikai slimnīcas vadītāja alga. Vaicājam – kā tad tā – kur dividendes un bonusi? Atbilde mūs patiesi pārsteidz nesagatavotus: “Es jebkurā laikā varu atstāt šo amatu un sākt savu dzīvi no jauna. Mani tas absolūti nebiedē, jo man it visā, ko daru, vienmēr ir bijis milzu atbalsts – mana sieva. Mēs sēžam uz čemodāniem, un es lieliski apzinos, ka jebkurā laikā varu kļūt no vadītāja par bezpajumtnieku. Un tad mēs braucam uz Angliju zemenes lasīt vai tamlīdzīgi.”
Šī nedrošības sajūta ir tā, kas liegusi ģimenei ar pārliecību iesakņoties Daugavpilī un lemt par labu sava īpašuma iegādei. Un te man atkal ir jādomā par to, kā itin bieži mēs novērtējam vai tieši pretēji mētājamies ar saviem cilvēkiem, ļaujot viņiem justies nepamanītiem, nevērtīgiem un nevajadzīgiem.
Vīzija
Semjonova darba kabineta logā bieži uguns degot ilgi – jāparaksta bezgalīgie papīru kalni, jāraksta nepārredzami vēstuļu un pieprasījumu klājieni, jāatbild pacientiem un priekšniekiem… Un tad reizēm pie viņa mēdzot ienākt divi gados jauni kolēģi – dakterīši, tāpat, vienkārši parunāt par dzīvi, pamētāt idejas, pazīmēt vīzijas. Semjonovs nosmej:
“Viss ir labi līdz brīdim, kad viņi sāk runāt – un tad 2040. gada attīstības plānā mēs varētu ielikt… Tad gan es viņus stopēju – paga, vīri, tiekam ar šo nedēļu un gadu galā.”
Skaidrs, ka tas tiek stāstīts ar smaidu, jo pats Semjonovs saka – sapņot var un pat vajag, un viņš ir patiesi priecīgs par saviem kolēģiem, kuri par spīti trakajiem diviem pēdējiem kovida gadiem spēj saglabāt uguntiņu acīs un spēj gribēt ļauties sapņiem un plāniem.
Braucām mājās no Daugavpils un spriežam – pirmkārt, par Semjonovu vajadzētu nolikt kādu svecīti uz pretizdegšanas altāra. Un otra lieta – viņu būtu nepieciešams klonēt, jo mums ne vienā vien valsts institūcijā, pašvaldībā un pašā valsts vadībā noderētu vadītājs, kas pieņem lēmumus, sargā un lolo savus darbiniekus, atbild par notiekošo un vienkārši nebaidās baidīties.
Ar daugavpilieti Grigoriju Semjonovu tikās: režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Armands Rudzītis, gaismotājs Juris Lasinskis un autovadītājs Dzintars Poldseps.
