Daugavpils ebreju muzejam – desmit gadu

Tieši pirms desmit gadiem, 2010. gada 28. jūlijā, Daugavpils sinagogas “Kadiš” otrajā stāvā sāka darbu muzejs “Ebreji Daugavpilī un Latgalē”. “Nekādas svinīgās  atklāšanas ar lentītes pārgriešanu nebija,  vienkārši mēs sākām strādāt,” atceras vēsturnieks un novadpētnieks Josifs Ročko, kurš muzeju vada kopā tā atklāšanas.

“Viss sākās sen – pirms gadiem trīspadsmit, varbūt pat vairāk. Es toreiz apmeklēju Rīgas muzeju “Ebreji Latvijā”, un mans skolotājs profesors Josifs Šteimans teica – uztaisi kaut ko līdzīgu pie mums.

Un es devos uz Rīgu iepazīties ar vēsturnieku, muzeja “Ebreji Latvijā” dibinātāju Marģeru Vestermani.  Labi atceros, ka jau Rīgā trolejbusā atvēru avīzi, sāku lasīt horoskopu – lai gan ar horoskopiem nemēdzu aizrauties – un lasu: “Vēzis. Šodien jūs satiksiet cilvēku, kurš mainīs jūsu dzīvi.”   Vestermanis man palīdzēja iegūt piekļuvi materiāliem par Daugavpils geto, tad sāku pētīt holokaustu Daugavpilī un Latgalē, rakstīt rakstus un grāmatas. Agrāk to pētīja Zalmans Jakubs. 2010. gadā izdevās iegūt šīs tukšās telpas sinagogas otrajā stāvā  - mēs ar Irinu Gorkinu rakstījām projektus - un atvērt te muzeju. Trīsdesmit vitrīnu, kas vēsta par ebreju dzīvi Latgalē,  sākot no pagājušā gadsimta sākuma līdz mūsu dienām,” stāsta Josifs Ročko.

Daugavpils izcelta atsevišķi, taču ir arī Rēzeknei, Ludzai, Krāslavai, Preiļiem, Varakļāniem, Dagdai un Viļāniem veltītas vitrīnas. “Man reizēm saka – mazu Latgales pilsētiņu un ciemu ebreju vēsture ir visvērtīgākā muzeja daļa. Tādas informācijas vairāk nekur nav,” skaidro Ročko.

Muzeja ekspozīcijā galvenais ir daudzās fotogrāfijas. Ir arī sadzīves un reliģiskie priekšmeti, senas un mūsdienu grāmatas – tostarp lūgšanu grāmatas, laikraksti, žurnāli, kalendāri. To visu savācis pats muzeja dibinātājs un vadītājs. Ir lietas, ko viņš iegūst, tās nopērkot vai iemainot.  Eksponātu ir vairāk, nekā iespējams izvietot, tāpēc Ročko raksta jaunus projektus, lai varētu iegādāties jaunas vitrīnas un stendus, paplašinot muzeja ekspozīciju. 

Ieeja muzejā ir bez maksas, taču te priecājas par ziedojumiem. Apmeklētāju nav maz – pusotrs tūkstotis cilvēku gadā. Visvairāk ir Muzeju naktī. 

“Ebreji no rietumvalstīm interesējas par savas dzimtas vēsturi – daudziem šeit dzīvojuši senči. Mums nemet līkumu arī augsta līmeņa viesi. Muzejā pabijuši visi ASV vēstnieki un Savienoto Valstu vēstniecības pirmie sekretāri, Izraēlas vēstnieki, kā arī Vācijas un Kanādas diplomāti. Ar Daugavpils un Latgales ebreju vēsturi iepazinušies Saeimas deputāti, Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes vadība, kādreizējā premjerministre Laimdota Straujuma, iepriekšējā Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa dzīvesbiedre Iveta Vējone. Daugavpils domes deputāti. Pavisam nesen muzeju apmeklēja Krievijas ģenerālkonsuls Daugavpilī Jevgeņijs Koļesņikovs – viņš kļuva par pirmo Krievijas diplomātu, kas šeit bijis,” stāsta Josifs Ročko.

Apmeklētāji ne tikai aplūko vecas fotogrāfijas un citas lietas, viņi arī uzdod jautājumus. Pēc direktora - un darbu apvienošanas kārtībā arī gida - teiktā, daži jautājumi liecina par savulaik visnotaļ daudzskaitlīgās Latgales ebreju diasporas vēstures totālu nezināšanu un neizpratni. Par to nav ko brīnīties – tāda ir dzīve. Var, piemēram, pajautāt – bet kur ir jūsu ikonas, kāpēc to nav? Ročko tādos gadījumos atbild: “Nodevām restaurēt, drīz saņemsim atpakaļ.”

Ebreju humors ir visai būtiska nacionālās kultūras daļa, un ar to gids Josifs neskopojas. Muzeja apmeklētāji “aiznes” sev līdz ne vienu vien ebreju anekdoti. Daudziem arī tas ir atklājums.

Uzdrošinos piedāvāt arī LSM.lv lasītājiem pārīti šo anekdošu.

Ebreju jauneklis atnāk pie rabīna un saka:

— Rebe, domāju doties uz dienvidiem…
— Labi, brauc.
— Bet tur, kā runā, daudz ļoti skaistu meiteņu. Vai jauns ebrejs drīkst skatīties uz meitenēm?
— Nu… kāpēc ne? Lūdzu, skaties.
— Bet, rebe, tur ir pludmale, tā ir tieši pilsētā… Sakiet, vai jauns ebrejs drīkst skatīties uz meitenēm peldkostīmos?
— Drīkst.
— Rebe, bet tur līdzās kopējai pludmalei ir arī nūdistu pludmale… Sakiet, rebe, vai ebrejs drīkst skatīties uz meitenēm, ja tās ir bez peldkostīmiem?
— Drīkst.
— Rebe, sakiet, uz ko nedrīkst skatīties ebrejs?
— Ebrejs nedrīkst skatīties uz metināšanu.

Bet – lūk – anekdote-līdzība.

Pie rabīna atnāk ebrejs un sūdzas par dzīvi:

—Man viss ir slikti – naudas nav, priekšnieks darbā mani pazemo, bērni neklausa, sieva ieviesusi mīļāko… Ko man darīt, rebe? Dod padomu.
— Nomierinies un pieliec pie durvīm plāksnīti: “Tā nebūs vienmēr.”
Pēc gada tas pats ebrejs atnāk pie rabīna.
— Man viss tagad ir kārtībā, rebe. Dabūju jaunu darbu ar labu algu, priekšnieks mani ciena, bērni nākuši pie prāta, sieva visu nožēloja, es viņai piedevu. Paldies tev! Un kā lai tev pateicos?
— Man neko nevajag. Tikai lūdzu – neņem nost plāksnīti…

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti