Daugavpiliete Ina Kirņičanska 70 gadu vecumā studē un raksta grāmatas par vecticībniekiem

Ina Kirņičanska 15 gadus vadīja vienu no lielākajām Daugavpils skolām – 10. vidusskolu, pēc tam aizgāja pensijā, taču nosaukt viņas pašreizējo stāvokli par “pelnītu atpūtu” mēle neceļas. Viņa pēta vietējo vecticībnieku vēsturi, viņai iznākušas vairākas grāmatas, un nesen viņa kļuvusi par Daugavpils Universitātes studenti – apgūst vēstures bakalaura programmu.

Zinu, ka jūsu tēvs bija vecticībnieku draudzes garīgais audzinātājs Daugavpils novada Višķu pagasta Daniševkas ciemā. Jums ģimenē droši vien bija tradicionāla reliģiskā audzināšana. No otras puses, padomju laiks diktēja savus noteikumus. Kā šie dažādie strāvojumi jūsos mijiedarbojās un iedzīvojās?

Ina Kirņičanska

Ina Kirņičanska dzimusi 1947.gadā Daugavpilī. 1970.gadā beigusi Maskavas Valsts pedagoģijas institūtu specialitātē “fizikas skolotājs angļu valodā”. Pedagoģisko darbību sākusi Daugavpils 5.vidusskolā (tagad šī skola vairs nepastāv). No 1972. līdz 1993.gadam strādājusi par skolotāju dažādās skolās Latvijā, Krievijā, Baltkrievijā, padomju garnizona skolā toreizējā Vācijas Demokrātiskajā Republikā. No 1997. līdz 2012.gadam – Daugavpils 10.vidusskolas direktore. Brīvi pārvalda krievu, latviešu, angļu un vācu valodu.

Gan māte, gan tēvs bija vecticībnieki. Tēvs kļuva par draudzes garīgo audzinātāju pēc aiziešanas pensijā. Kad mēs ar māsu augām, vecāki negāja uz lūgšanu namu, taču reizēm lūdzās mājās.

Labi atceros, kā Lieldienās aizslēdzām vārtiņus, visas durvis, nolaidām aizkarus, iededzām sveces un sākām lūgšanu. Tikai pēc tam sēdāmies pie svētku galda.

Māte strādāja skolā, pasniedza matemātiku un fiziku. Par to, ka viņa bija izglītota, viņu cienīja visi radinieki. 1953. gadā māti pat izvirzīja par tautas deputāta amata kandidāti, taču kāds uzrakstīja anonīmu sūdzību, ka kara gados viņa strādājusi vācu hospitāli… Par ticību arī neaizmirsa ziņot.

Māte ļoti baidījās no aresta, mēs tad dzīvojām pilsētā, un mani aizsūtīja pie tantes uz Daniševku.

Sešu gadu vecumā pratu lasīt, atceros laikrakstu “Pravda”, kurā bija ziņots par Staļina nāvi. Iegaumēju tekstu un varēju izstāstīt visiem, kas gribēja klausīties… Viss beidzās labi, māti neaiztika, taču par deputāti, protams, viņu neievēlēja.

Skolā biju teicamniece un aktīviste. Vecāki negribēja sarežģīt man dzīvi, lai gan

atceros, kā māte vilcinājās ar pioniera kaklauta pirkšanu, teica – esot aizņemta, vēlāk nopirkšot… Toties es rāvos iestāties pionieros.

FAKTI

No Baltijas valstīm visvairāk vecticībnieku ir Latvijā. Tālāk seko Lietuva, pēc tam - Igaunija. Precīzu skaitli nosaukt grūti. Piemēram, oficiālā statistika liecina, ka Latvijā 2011.gadā dzīvojuši 34 tūkstoši vecticībnieku, taču Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīca 2011.gadā minēja skaitli 70 tūkstoši. Procentuālais īpatsvars vecticībniekiem vislielākais bija 30.gados – viņi veidoja vairāk nekā 5% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Dievnamu un draudžu visvairāk ir Latgalē, lai gan ir draudzes arī Ventspilī, Liepājā, Jelgavā un citur. Pēc draudžu locekļu skaita vadībā ir Rīga. Daugavpils ir vienīgā pasaules pilsēta, kur darbojas seši vecticībnieku dievnami.

Вeigu beigās aizņēmos kaklautu un iestājos. Māte un tēvs samierinājās, man netraucēja…

Reiz, kad biju kādā sestajā klasē, atnācu mājās un paziņoju: ”Zvanu skaņas traucē mācīties!” Skola atradās netālu no dievnama, un tā mums teica skolotāji. Un tad gan māte ar mani ļoti bargi parunāja. Visus vārdus tagad neatceros, taču kopējā jēga ir šāda: “Dari, ko gribi, dzīvo, kā gribi, taču nekad nesaki, ka Dieva nav. Tu vēl daudz ko nezini un nesaproti…”

Vēlāk māte sūrojās, ka neiemācīja mums ar māsu vecticības pamatus, teica, ka tas ir viņas grēks. Tomēr pienāca laiks un mēs pašas visu iemācījāmies.

Esat beigusi Maskavas Valsts pedagoģijas institūtu nestandarta specialitātē “fizikas skolotājs angļu valodā”. Varbūt Maskava atveda jūs uz dievnamu?

Nē, Maskava aizveda uz teātriem un muzejiem, un to nemaz nenožēloju. Toreiz iet uz dievnamu bija izaicinājums, taču es neesmu izaicinājumu cilvēks. Bet specialitāte tāda tāpēc, ka mūs gatavojās sūtīt uz draudzīgo Āfriku. Starptautiskā situācija mainījās, un aizsūtīja nevis mūs, bet tos, kuri mācījās franču valodu. Esmu mācījusi gan fiziku, gan angļu valodu dažādās skolās un zemēs.

Daugavpilī atgriezos 1993. gadā.

Un pievērsāties vecticībai.

Sākumā vienkārši sāku apmeklēt lūgšanu namu. Pirmais klikšķis bija 1999. gadā – pilsētas skolu vadītāji aizbrauca ekskursijā uz Izraēlu. Protams, apmeklējām svētās vietas. Es vērīgi uztvēru to, kas bija saistīts ar pareizticīgo baznīcu. Mēs ar kolēģiem apspriedām redzēto, es pārsteigta sapratu, ka viņi mani klausās. Izrādās, ka kaut ko zinu un gribu dalīties. Otrais klikšķis bija pāris gadus pirms pensijas.

Es sapratu: vienkārši sēdēt mājās – tas nav man. Pabeidzu Rīgas Grebenščikova garīgo skolu, 2013. gadā aizstāvēju diplomdarbu - tas ir pētījums par vecticībnieku apmešanos Daniševkā un draudzes izveidošanos XVII-XIX gadsimtā (šis darbs ir pieejams internetā — L.V.). Esmu sagatavojusi divas grāmatas: vienu par tēvu, otru - par mūsu radinieku Silu Vorobjovu. Grāmatas izdeva Grebenščikova draudze 2014. un 2016. gadā.

Esmu daudz strādājusi arhīvos un sapratusi, ka man krājas materiāls par Latvijas vecticībnieku garīgajiem audzinātājiem no XVII gadsimta beigām līdz mūsu dienām. Apmēram 600 biogrāfiju fragmenti – par kādu vairāk, par kādu mazāk. Esmu savākusi bagātu fotogrāfiju arhīvu, izpētījusi daudzus kapus. Pakāpeniski izveidojusies iecere sastādīt biogrāfisku vārdnīcu “Vecticībnieku garīgie audzinātāji Latvijas teritorijā”. Bet tad es apjuku…

Atbildība ir svarīga vecticībnieku rakstura iezīme, esmu atbildīgs cilvēks, un esmu sapratusi – man trūkst zināšanu.

Viena lieta ir rakstīt par tuvajiem cilvēkiem un dzimtajām vietām, tad daudz kas turas uz emocijām. Taču biogrāfiska vārdnīca ir pavisam kas cits. Man nav vēsturnieka izglītības.

Savu vecumu neslēpjat – kļuvāt par Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes studenti 70 gadu vecumā…

Jā, 2017. gadā man ierosināja iestāties, un es neatteicos. Bērni mani atbalstīja (Inas Kirņičanskas dēls un vecākā meita jau sen dzīvo Kanādā, jaunākā meita – Rīgā - L.V). Tagad

mācos otrajā kursā, kaifoju lekcijās – zināšanu iegūšanas process man ir laime.

Ar pasniedzējiem man izveidojušās brīnišķīgas attiecības, piedalījos konferencē Varšavā, vietējā novadpētniecības konferencē pagājušā gada beigās, tagad gatavojos braucienam uz Vitebsku. Strādāju pie stila, mācos veidot tekstu.

Iemācījos lasīt baznīcslāvu valodā, tas arī sagādā kolosālu prieku.

Esmu ņēmusi dievnamu Daniševkā savā paspārnē, cenšos atrast naudu remontam. Starp citu, pētījumu par Daniševku, kas ir internetā, vajadzētu izstrādāt līdz galam un izdot. Un vēl ir ideja uzrakstīt par pirmās vecticībnieku kapelas Dinaburgā vēsturi, man par šo tēmu bija referāts konferencē Daugavpils cietoksnī. Darbu ir milzums.

Un jūtos tā, it kā man būtu ne vairāk kā 45 gadi. Tiesa, spogulis saka ko citu, taču es cenšos tajā bieži neskatīties…

Vai jums kā vecticības zinātājai un pētniecei nešķiet, ka daži vecticībnieku noteikumi ir pārāk bargi un konservatīvi? XXI gadsimtā sieviete biksēs nedrīkst ieiet lūgšanu telpā… Tas ir dīvaini, lai neteiktu vairāk…

Esmu redzējusi, kā Amerikā lūgšanu namā draudzes locekļi pārģērbjas, tur ir īpaši skapīši, kur viņi atstāj savus džinsus un pārējo, un iet lūgties. Pēc lūgšanas no jauna pārģērbjas.

Bet ja cilvēks ir tūrists un grib vienkārši apskatīt dievnamu?

“Vienkārši tūristiem” lūgšanu telpā nav vietas.

Lai no sākuma tiek skaidrībā, iepazīstas ar noteikumiem, vēsturi un tad nāk apzināti. Īstenībā es saprotu, ka

ir vajadzīgi tūrisma maršruti, veltīti vecticībai Latgalē,

jo tieši Latgalē ir visvairāk vecticībnieku dievnamu un draudžu. Un Daugavpils – kā es visur saku – ir vienīgā pilsēta pasaulē, kurā darbojas seši vecticībnieku dievnami.

Tādus maršrutus izstrādāt nav viegli, daudz kas jāņem vērā, jāvienojas ar garīgajiem audzinātājiem, taču tas ir iespējams.

Vai jaunieši glabā senās tradīcijas?

Dažādi mēdz būt. Zinu, ka vecticībnieki ir Kanādā, bērni piedalās Amerikas krievu valodas olimpiādēs un vienmēr uzvar. Jaunieši brauc pa pasauli, veidojas draudzes dažādās valstīs.

Londonā ir liela vecticībnieku draudze, uz turieni brauc garīgais audzinātājs no Daugavpils.

Pagaidām viņiem nav sava dievnama, taču domāju, ka ar laiku tāds būs. Daudz kas atkarīgs no ģimenes. Abas manas meitas ir beigušas Grebenščikova garīgo skolu, dēlam arī ir zināšanas, tās vienmēr var papildināt, un arī mazbērni prot uzvesties lūgšanu telpā.

Vai esat laimīgs cilvēks?

Jā. Man nepatīk tie, kas sūdzas. Viss tavās rokās. Ja nevari mainīt apstākļus, uzskati, ka tā tam jābūt, un izturi to ar cieņu. Bet es esmu laimīgs cilvēks arī tāpēc, ka visu dzīvi nodarbojos ar to, kas man patīk.

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti