„Kurā gadā mēs iestājāmies Eiropas Savienībā?" Latvijas Radio jautā Reds.
Saņēmis atbildi, ka 2004. gadā, viņš turpina: „Mēs aizbraucām burtiski pēc mēneša vai pat tajā pašā mēnesī aizbraucām. Laikam iestājāmies maijā... man šķiet, ka maijā mēs arī aizbraucām.”
Reds ir muzikants, un pilsētā viņu lielākoties visi pazīst tieši ar pseidonīmu. Redam ir 38 gadi. Kad viņš aizbrauca uz Skotiju, darbu atrast palīdzēja brālis. Reds strādāja fabrikā, kur viņam bija jāiepako kartupeļi.
„Ja godīgi, es balsoju pret iestāšanos Eiropas Savienībā. Bet plāns aizbraukt jau bija. Mēs izmantojām kaut kādas programmas starpniecību. Samaksājām milzum daudz naudas, bet mūs uzmeta. Ārzemēs man palīdzēja brālis. Ja ne viņš, būtu atgriezies parādos," atminas Reds.
Sakrājot iecerēto naudas summu, Reds atgriezās Daugavpilī. Naudu toreiz iztērējis mūzikas instrumentiem un tehnikai. Tagad viņš turpina nodarboties ar mūziku, strādā reklāmas firmā par iespiedēju un kopā ar sievu audzina meitiņu. Tomēr tagad viņu uztrauc, ka māsa darba trūkuma dēļ varētu doties uz Vāciju.
Savukārt, ja Reds devās projām uzreiz pēc robežu atvēršanas, tad Ņikitas Rižakova vecāki aizbrauca krīzes gados. Kad puisis pabeidza 9. klasi, vispirms uz Londonu devās mamma, pēc tam arī tētis. Puisis sāka dzīvot ar vecvecākiem. „Bet es ar viņiem dzīvoju kaut kur divus mēnešus, man liekas. Pēc tam es pārvācos uz manu vecāku māju, lai uzraudzītu, lai viss būtu normāli tur. Un tā arī paliku viens tur," stāsta Ņikita.
Vecāki atbrauca reizi pusgadā uz divām nedēļām. Arī pats Ņikita apsvēra iespēju doties uz ārzemēm. Pēc skolas absolvēšanas ar citiem klasesbiedriem viņš devās uz Skotiju, bet ātri atgriezās. Tagad Ņikita mācās Daugavpils Universitātē "fiziķos". Fizika viņu vienmēr aizrāvusi.
„Nezinu, man liekas, ka manī ir tādas patriotiskas sajūtas.
Man tur nepatika. Piemēram, ceļot ir forši, aizbraukt kaut kur, bet uz visu mūžu, tas jau ir kaut kā, pat nezinu, kā to pateikt… Tādas riebīgas sajūtas rodas," saka Ņikita.
Savukārt Andrejs Timofejevs vismaz pagaidām atgriezties nevēlas. Viņš pirms pusotra gada aizbrauca uz Minsku. Tagad uz Daugavpili viņš atbrauc reti, tāpēc sarunājamies skaipā. „Pirms diviem gadiem bija tāda situācija Daugavpilī, ka es nebiju apmierināts ne ar savu darbu, ne ar pilsētas mērogu. Es gribēju augstāku amatu un interesantāku darbu. Radās tāda iespēja mainīt Daugavpili uz Minsku un strādāt par kinomehāniķi kinoteātrī Minskā," skaipā raksta Andrejs.
Vai viņš plāno kādreiz atgriezties uz dzīvi Daugavpilī vai arī vēlas palikt Minskā? „Viss, kas ir saistīts ar maniem darba dokumentiem, dzīvošanas Baltkrievijā dokumentiem, ir ļoti sarežģīti un es saprotu, kad man beigsies termiņš, lai šeit atrastos, viņi var man to nepagarināt. Tātad, nu es neko neplānoju, jo kāda jēga?” viņš atzīst.
Atšķirībā no Andreja, Viktorijai plāns ir gatavs vairākiem gadiem. Šobrīd viņa mācās par zobārsti 3. kursā Stradiņa universitātē. Pēc studijām Rīgā noteikti atgriezīsies Daugavpilī.
„Es jau esmu sarunājusi ar vienu privātpraksi. Viena no dakterēm drīz iet pensijā un kāds ir jāatrod. Daugavpilī vispār ir liels jauno speciālistu deficīts, īpaši zobārstniecībā," saka Viktorija.
"Tāpēc es jau sarunāju, kad pabeigšu studijas, uzreiz uzsākšu darbu. Varbūt piestrādāšu arī poliklīnikā, jo tur šobrīd pietrūkst kādi deviņi ārsti. Lielākā daļa jau ir pensijas vecumā, tā ka deficīts būs vēl lielāks, vajadzēs arī tur palīdzēt. Tādu kā es ir ļoti maz diemžēl," viņa gan atzīst.
Tikmēr jautājumu „kāpēc es šeit dzīvoju?” sev uzdod skolotāja Vija Stūrīte. Viņa gandrīz 30 gadus strādā Daugavpils 9. vidusskolā. Starpbrīdī sarunājamies skolas foajē. „Atbilde man ir radusies viena - cilvēkam ļoti svarīga dzīvē ir māju sajūta. Šī pilsēta ir nosaukta par pilsētu ar māju sajūtu, man liekas, ļoti pareizi, jo mājas var būt nabadzīgas, mājas var būt pavisam pieticīgas un necilas, bet mājām ir jābūt siltām un drošām," saka skolotāja.
Bet tas nav vienīgais, ko skolotāja vēlas pateikt par Daugavpili. „Tad ir tā, ka šeit ir ļoti mentāli uzlādēta vieta. Šīs enerģijas, kas te strāvo un krustojas, ir gan slāvu, gan baltu, gan romu," viņa saka.
Spilgts piemērs esot kāds puisis no ASV, kurš pirms daudziem gadiem apmaiņas programmas ietvaros pavadīja 9. vidusskolā veselu gadu.
„Pēc tam dzīvē iznāca tik traģiski, ka viņš gāja bojā Amerikā autokatastrofā. Vecākiem viņš bija pastāstījis, ka vislabākais dzīvē pavadītais laiks viņam ir bijis šeit. Vecāki nolēma urnu ar viņa pelniem atvest uz šo vietu. Mēs kaisījām viņa pelnus skolas pagalmā. Kopš tiem laikiem šeit ir mazs kapa piemineklis, uz kuru es vienmēr skatos, ejot uz skolu. Šodien es arī nonācu pie domas, ka tas laikam ir simbols šīm dažādajām enerģijām, kas saista ne tikai mūs šajā vietā, bet arī cittautiešus no citām zemēm," klāsta skolotāja.
