Ja vidusmēra latvietim vaicātu, kas ir Gunārs Jākobsons? - tad droši, ka stāsts būtu par Latvijas Radio un savulaik revolucionāro raidījumu “Mikrofons”.
Tagad Gunārs atkal atgriezies radio un viņa labi nostādīto balsi var dzirdēt, lasot ziņas un komentējot sporta notikumus, kas ir arī viņa sākotnējā žurnālista specializācija. Taču Latvijas Televīzijas bagātais arhīvs glabā materiālus, kur Gunārs ir padomju žurnālists, kas sarunājas ar toreiz jaunā Ķengaraga dzīvojamā masīva celtniekiem, gan eksperts dažādās žūrijās un komisijās, gan vārda mākslinieks, lasot Imantu Ziedoni, gan dziedātājs Imanta dienās kopā ar šarmanto radio kolēģi Sandru Glāzupu…
Un, protams, arhīva fragmenti par darbu pie “Mikrofona” dziesmu aptaujas sagatavošanas kopā ar kolēģi Ausmu Indriksoni, komponistu Raimondu Paulu un padomju laika mūzikas zvaigznēm.
Tomēr visinteresantākie raidījumā ir paša jubilāra komentāri. Nu, piemēram, vai kāds maz atceras, ka “Mikrofona” dziesmu aptauja savulaik sākās kā raidījums, kura uzdevums bija slāpēt tolaik pretvalstisko “Amerikas Balsi”? Vai kāds zina, ka pirmā “Mikrofona” dziesmu aptauja (1968. gads) nesaņēma tūkstošiem skatītāju vēstuļu, kā tas bija vēlākos gados, bet tikai nieka 50? Uzvarētāja dziesma “Mežrozīte” Z. Račiņa priekšnesumā neskanēja krāšņā noslēguma koncertā, nē! Vienīgā balva komponistam R. Paulam un dziesmas izpildītājam Z. Račiņam bija plastikāta vimpelis, ko G. Jākobsons abiem kungiem pasniedza pavisam necili - uz radio kāpnēm, garāmejot….
Gunārs Jākobsons: "Dziesma, kuru es gribētu izvēlēties, tā ir "Baltā saule", jo, kad "Mikrofona" trešajā dziesmu aptaujā tā vinnēja, tad mēs 3.studijā sveicām laureātus - komponistu Raimondu Paulu, dzejnieku Ziedoni Purvu, protams, dziedātāju Margaritu Vilcāni, tur bija Radio vadība, tādā pirmā puspubliskā atmosfērā. Un toreiz šī dziesma Latvijā skanēja kā kaut kāda himna. Es atceros, īpaši vasarā, kad es dzīvoju Tūjā, kad kaut kur bija ieslēgts radio un skanēja "Baltā saule", viss apstājās, lai šo dziesmu noklausītos. Tai bija tāds maģisks spēks, tagad tā varbūt skan vienkārši, bet man šī dziesma ir ļoti dziļi iesēdusies sirdī."
Andrejs Volmārs: "Daudzi mani kolēģi zina, ka esmu kaislīgs futbola fans, kas skatās pasaules futbolu, bet retais zina, ka, tieši pateicoties Gunāram Jākobsonam, tas ir tā noticis. Reiz avīzes "Literatūra un Māksla" uzdevumā intervēju Gunāru un tas man, futbola nezinītim, pavēstīja, ka ... futbols tā ir gudra spēle... Tad nu devos mājup un sāku vērot, un iepatikās."
Gunārs Jākobsons: "Jā, man tas raksts vēl ir saglabājies. Bet tu neesi vienīgais radošais cilvēks, kas pievērsies futbola vērošanai. Kaismīgs ir bijis Raimonds Pauls, kad vēl viņš dzīvoja uz Pērnavas ielas, un daudzi aktieri, mākslinieki, kurus esmu aicinājis uz spēļu tiešraidēm kopā komentēt. Pie manis bijuši gan Velta Skurstene, gan Vera Singajevska, gan Vaironis Jakāns un, protams, Edgars Liepiņš, un bijuši ar mani kopā "Sporta laureātos", kas kādreiz bija populāri pasākumi Rīgas Sporta pilī. Tā kā šī sporta un mākslas sintēze, tā ir bijusi vienmēr."
Gunārs Jākobsons: "Es jau sen vairs sevi nevaru uzskatīt par sportistu, bet tagad, pēc divdesmit gadu pauzes, atsāku braukt ar riteni. Ja es būtu Rīgas domes priekšnieks, tad es aizliegtu vispār braukt ar riteņiem pa Rīgas centru, lai cik tas dīvaini arī izklausītos, jo es uzskatu, ka mūsu pilsēta nav piemērota, lai riteņi dragātu sacīkšu ātrumā pa mūsu vēsturiskām ielām, kuras ir šauras un tādām tām būtu jāpaliek."
"Mikrofona '81" aptaujas noslēguma koncertā Gunārs Jākobsons reiz nolasīja Imanta Ziedoņa vēstuli.
Gunārs Jākobsons: "Tā nebija tikai vēstule, tas ir lozungs. Tur nevar neko ne pielikt, ne atņemt. Tas bija tāds dziļa saviļņojuma pilns brīdis, kad es lasīju šo vēstuli. Es domāju, ka, ņemot vērā to saspringto situāciju, kas valdīja "Mikrofona" koncertu priekšvakarā, laika tolaik bija stipri maz - ļoti daudz jādara, mums jau nebija simts cilvēku, es ļoti negatavojos, bet noteikti gatavojos, nopietni gatavojos, jo Ziedonis ir Ziedonis un paliek Ziedonis."
