Tāpēc dārzniece nāk pretī ar divām dienasgrāmatām: 2018. un 2017.gada. Mēs vienojamies, ka iesim pa parku un interesantākajās vietās piestāsim, lasīsim dienasgrāmatu un runāsim par apstādījumiem un parka ikdienu. Sākam gājienu no tās parka malas, kas tuvāk Smiļģa ielai. Vispirms piestājam pie tā sauktās Maigas dobes. Kad dārznieki bijuši pieredzes apmaiņas braucienā Anglijā, iemīļojuši dobes, kas stādītas kā mājās, no katras sugas vai šķirnes pa vienam stādam. Dobe ir krāšņi raiba, nevis veidota, kā parkos ierasts – lielas grupas, kur augi sakārtoti kā koristi pa sugām un augumiem.
Pirmdiena, 7. maijs
"Strādājām Barona ielā. Ļoti silts, saulains, visa brigāde aizbraucām. Tur bērnu stadionā veidojām kalniņus ar paklājzālienu," raksta Daiga. Ieraksti ir īsi, jo rokas aizņemtas darbos.
Daiga stāsta, ka Pārdaugavas dārznieki kopj arī Baronielas vāzes. Visbēdīgāk, ka uzdarbojas vandaļi, pirmdien Uzvaras parkā bija izstumdīti un apgāzti lielie atkritumu konteineri.
"Jā, brīvdienās tauta atpūšas, kā prot. Un ar atkritumu vākšanu mums sākas katra diena," stāsta Daiga un tad priecīgi turpina: "Visu nedēļu zied sakuras, tagad pēdējā, koši rozā šķirne. Cilvēki nāk un aiziet, viss paliek, vārnas palīdz izmētāt".
"Tur par godu Tautas frontes 15 gadu jubilejai Uzvaras parkā iestādīja 15 sarkanās kļavas," rāda Daiga.
Kāds būtu parks, ja būtu piepildījušies Kārļa Ulmaņa laika projekti?
"Nu, tad nebūtu vietas Uzvaras piemineklim," viņa īsi nosaka. "Te agrāk bija mazdārziņi, šī ir ļoti slapja vieta. Grūti kopt, lapas dubļos rudenī, zāli nevar reizēm nopļaut, tehnika nevar iebraukt. Pērn jau atstājām dažus zālienus kā pļavas, šogad arī atstāsim pa gabalam, lai zied. Lai lauki ienāk Rīgā. Bet cilvēki zāli izbradā, guļ, tad vairs nav smuki."
Otrdiena, 8.maijs
"Ko tad mēs darām 8.maijā? Ko gan varam darīt? - Ravējam ziemcietes un klausāmies, kā tiek būvēta skatuve 9. maija svinībām. Un vēl ravējām forsītijas. Ļoti cītīgi jāravē."
Ejam garām sakurām, iesaucos: “Sakuras kā rozā mākonīši. Vai odziņas ir?"
"Nav! Ogu nav! Labi, ka tā, citādi cilvēki kokus apšķibītu. Katram gribas mājās ķīseli, kompotu. Bet putniem vislabāk garšo aronijas, parkā tās aug vairākās vietās," atklāj Daiga.
Cikos sākas darbs? Daiga atbild: "Septiņos no rīta sākam, man kā dārzniecei jasadala visiem darbi, lai viss notiek raiti. Mums ir pieci puiši, trīs meitenes, vēlāk būs sezonas strādnieki. Četros pēcpusdienā darbu beidzam."
Trešdiena, 9.maijs
“Klāt 9. maijs, silts, un mēs kā vienmēr – mūkam prom no parka centra un ravējam, ravējam. Rokās kaplīši, spainīši, lāpstiņas. Vispār jau mēs priecātos, ja lītu pa naktīm un brīvdienās, tad varētu strādāt katru dienu, jo neviens mūsu darbu nedarīs. Bet nav jau tā, ka tikai ravējam. Katru gadu ierīkojam jaunas dobes."
Vasara sākusies strauji, Rīgā visos parkos gulšņā cilvēki un arī staigā cilvēki ar suņiem. Kā viņi saprotas savstarpēji, kā sadzīvo vienā zālītē?
"Man liekas, ka labi saprotas. Tagad jau cilvēki palikuši kārtīgāki, savāc aiz saviem suņiem," bet par slikto Daiga ilgi nerunā. "Re, tur pie Mārupītes mums jau gadus astoņus ir ceriņu dārzs. Pa vidu iestādījām dzeltenus krokusus, tagad tur kā upīte vijas zilo muskaru stādījums."
Ceturtdiena, 10.maijs
"Darbus sākam divos naktī, kad salūts beidzies un tirgotāji pošas prom, tad mēs visu novācam gan ar rokām, gan tehniku, un sešos, septiņos jau viss ir tīrs."
Vai 9.maija svinētāji kļūst kārtīgāki?
"Katru gadu ir viens un tas pats, nekas nemainās. Cilvēki dzer, ēd, priecājas, tikai nezina, par ko," nosaka Daiga un pievēršas parkam. "Skat, cik te skaisti! Tikko pļauta zālīte, no tuvējās skolas nāk bērni, spēlējas, sporto. Tur, aiz pieminekļa, viss radīts aktīvam sportam, cilvēki skrituļo, brauc ar dēļiem un velosipēdiem. Bet Raņķa dambja daļa ir vismierīgākā, to saucam par tantiņu pusi. Šeit nāk māmiņas ar maziem bērniem. Monumenta pusē ir citi tempi."
Bet kas ierakstīts pirms gada?
"8.maijā no rīta spīd saule, silts, plus 6 grādi. Tīram monumentu. Pagājušajā gadā 10.maijā uzkrita sniegs. Vēl pīlādzim zāģējam sausos zarus, osim centra pacēlājs zāģē zarus. Puiši visus zarus pēc tam sašķeldo. 9.maijā ravējam. 10.maijā atkal vācam atkritumus," pierakstos ielūkojas Daiga. "Esmu pierakstījusi, ka šogad mēslu mazāk. Tas, salīdzinot ar to, kā bija pirmajos gados. Man liekas, ka arī cilvēku nāk mazāk, jo ziedu pie monumenta ir mazāk. 11.maijā strādājām Lucavsalā, silts, saulains, plus seši grādi dienā. Iestādījām zālienu un Uzvaras parkā iestādījām tulpjukoku."
Piektdiena, 11.maijs
"Sadalām darbus, mēs iestādījām salvijas jaunajā dobē, re, kur puiši tagad laista. Salasām atkritumus un izravējam lielu ziemciešu grupu."
Tuvojamies dižgobai, kur top interesants mākslas objekts.
"Pirms diviem gadiem gobai nokalta viens zars, pērn tā nepamodās vispār. Tad vadība nolēma, ka vajag gobai pagarināt mūžu, jo nozāģēt vienmēr var paspēt. Tagad stumbrā top latvju rakstu josla, kas beigsies ar sakuru ziediem," stāsta Daiga.
Esam nonākušas pie viena no centrālajiem celiņiem, un Daiga rāda: "Te ir visvēlāko sakuru birzs, bet uz šīm nāk mazāk, pilnīgi žēl. Man liekas, ka šīs ir visskaistākās. Pa gabalu tādas maziņas, bet pieiesim tuvāk un redzēsi, cik lieli jau stumbri. 2012. gadā tie bija rokas resnuma stādiņi, nu jau brašas, pašas tiek galā ar kaitēkļiem. Sākumā, kad kociņš jauns, tam visi brūk virsū, bet es viņas īpaši sargāju, uzpasēju, mēslojam, čubinām.”
Vai bebru te nav?
"Ir! Grimonīšus regulāri apgrauž, bet pa vasaru saaug jauni dzimumi. Ir jāmāk ar visiem sadzīvot. Bebrīts jau nav slikts, kokā augšā nekāpj.
Pirmajā gadā vienu sakuru cilvēki nolauza, bet iestādījām vietā. Tāpēc joprojām ir 114 sakuras. Varbūt piestādīsim vēl klāt. Bet Uzvaras parkā nav daudz sausu vietu.
Pļavā aiz sakurām eksperimentāli iestādījām 1250 dekoratīvos sīpolus, tad jau redzēs, vai patiks, vai nenoplēsīs.”
Par skaistu sensāciju var saukt dobi uz Bāriņu un Slokas ielas stūra.
“Jā, 16. maijā to stādīsim, pirmdien sagatavosim augsni. Šoreiz tā būs sarkanīgi zilos toņos. Pērn parkā iestādījām 125 vasaras rododendrus, kas ziedēs ar baltiem, oranžiem un dzelteniem ziediem,” bilst Daiga.
Cilvēkiem patīk ziedošas dobes un krūmi, viņi tur bieži fotografējas.
“Jā, labi, ka cilvēki ir kļuvuši saudzīgāki, nenoplūc tulpes. Bet gadās, ka mēdz kaut ko aiznest, piemēram, pāris hortenzijas izraka, septiņas rozes aizgājušas. Grib arī laikam, lai mājās būtu skaisti,” tā Daiga.
Sestdiena, 12.maijs
„O, tad ir vislielākie darbi pašas dārzā. Ropažos man ir 3 hektāri, tur ir sakņu dārzs un, protams, puķītes. Man patīk puķes. Esmu savākusi daudz dienziežu šķirņu, peonijas ir labs klāsts iepirkts. Ravēju, stādu, pļauju, lai tur arī būtu skaisti,” par brīvdienu atklāj Daiga.
Svētdiena, 13.maijs
Kuri Rīgas parka dārzniekam ir laimes mirkļi?
“Prieks redzēt to, cik skaistas dobes saaugušas, ka cilvēki priecājas, nāk klāt, saka paldies par darbu,” Daiga atplaukst. „Reizēm tā piekūstu, bet, kad pieeju pie dobes, viss aizmirstas - kas var būt skaistāks! Un nespēks ir pazudis, un atkal sāc rakt, ravēt. Atkal gribas kādu dobi izveidot.
Parkos es strādāju desmit gadus. Bet dārzs man bijis, cik sevi atceros, arī tēvs bija dārznieks. Mūsdienās ienāk daudz skaistu augu, bet daļa nepārziemo. Pirmajā gadā pārziemo – otrajā vairs nav. Tie augi, kas Vācijā, Anglijā savvaļā aug, te neiztur ziemu.
Visi tik uz centru traucas, bet vēlos aicināt biežāk atbraukt uz Pārdaugavu ne tikai sakuru laikā, bet arī vasaras vidū. Mums ir tik skaistas dobes!”
