Laura Beķere kopā ar citiem zinātniekiem pašlaik strādā pie jaunu zāļu izstrādes demences un epilepsijas slimniekiem. “Es ieguvu Latvijas Universitātē doktora grādu, un tad bija iespēja pēc doktorantūras doties studijās uz Franciju, Marseļu. Pārcēlos ar visu ģimeni,” stāsta pētniece.
Kopā ar vīru un meitu Francijā plānotā gada vietā nodzīvojuši vairāk nekā četrus. Laura sāka strādāt Francijas Nacionālajā zinātnes centrā. Zinātnieku vidū tā ir ļoti prestiža iestāde.
“Pirmkārt jau es neaizbraucu ar domu, ka es tur palikšu uz visiem laikiem. Sākumā domājām, ka aizbrauksim uz gadu. Protams, ka patika, bija iespēja turpināt strādāt ar industriāliem projektiem, bet tad radās iespēja strādāt Latvijā labā projektā. Es piekritu un braucu atpakaļ,” stāsta Beķere.
Lai gan dzīvot Francijā patika pat ļoti, tur tomēr pietrūkuši radi un tuvākie draugi. “Pirmajos divos gados bija tā, ka bijām diezgan lielā eiforijā par Franciju, par Francijas sistēmu, par dabu, par apkārtni. Bet trešajā gadā jau kaut kā tā… Katru reizi, kad braucām uz Latviju pavasarī, bija arvien citādākas sajūtas. Tam ceļojumam ļoti gatavojāmies. Bija sajūta, ka braucam uz mājām,” stāsta pētniece.
Runājot par finansiālajiem apstākļiem, Laura Latvijā nejūtas sliktāk kā Francijā: “Tas ir atkarīgs no katra paša spējām, entuziasma, erudīcijas. Latvijā to visu pats vari sasniegt, tikai jābūt uzņēmīgam un ir jāstrādā. Varu pateikt visiem, ka visur ir jāstrādā. Nebūs tā, ka arī Francijā tev par velti dos naudu. Ir jāstrādā, arī šeit ir jāstrādā. Tad kur ir atšķirība?”
