"Aizgāju mācīties laikam tajā bara instinktā, ka obligāti kaut kas ir jādara. Pastrādāju arī bankā Rīgā, bet tik ļoti nepatika Rīga, ka katru nedēļas nogali braucu atpakaļ uz Limbažiem. Četru gadu laikā nevienu nedēļas nogali nepavadīju Rīgā. Tomēr tā Rīga nav priekš manis," stāstīja Laura.
Kādu brīdi pēc studiju beigšanas, lai atgrieztu studiju kredītu, viņa dzīvoja un strādāja Anglijā, bet arī tur katru dienu domāja par to, kā atgriezties mājās. Atgriežoties no Anglijas, Laura iepazinās ar vīru, ar kuru kopā strādāja birojā celtniecības uzņēmumā un dzīvoja mājā Pierīgā.
"Tad tāds kā izdegšanas sindroms sākās. Tad domājām, ka kaut kas ir jāmaina. Bija doma, ka vecumdienās dzīvosim laukos.
Jā, mēs jau tad dzīvojām mājā, bet trūka plašuma un brīvības – Pierīgā ir māja pie mājas, sēta pie sētas, visur cilvēki," norādīja Laura.
Viensētu Vidrižu pagastā ģimene atrada pēc interneta sludinājuma. Tikai sakritības pēc tā atrodas netālu no Limbažiem, bet Laura atzina, ka šī sakritība atvieglo dzīvi, jo viņas vecāki joprojām dzīvo Limbažos un var palīdzēt ikdienas rūpēs par bērniem.
Tieši šo vietu iegādāties pārliecināja vecās ēkas – akmens mūra māja, guļbaļķu pirtiņa, kā arī blakus esošais purvs ar dzērvenēm, dzīvniekiem, putniem.
"Iepriekšējā īpašniece teica, ka ļoti liela interese pie pārdošanas bija ārzemniekiem, bet viņai bija tāds princips, ka viņa negrib atdot ārzemniekiem, ka viņa grib atdot savējiem. Šeit bija iesākta arī bioloģiskā lauksaimniecība, un viņa pierunāja, lai mēs sakārtojam dokumentus un turpinām šeit bioloģiski saimniekot. Un to mēs arī darām," stāstīja Laura.
Tā tapa divi Eiropas projekti, viens ābeļdārza, bet viens "Sulnīcas" izveidei. Lauras vīrs Zigmārs strādā algotu darbu, bet palīdz Laurai visos tehniskajos jautājumos.
"Pamatā strādāju es, bet vīrs nāk palīgā uz tehniskajām lietām, ja kaut kas salūst, saplīst. Godīgi sakot, ja man nebūtu tik tehnisks vīrs, tas laikam nebūtu pavelkams, jo plīst visu laiku kaut kas, un nav tāda meistara, ko pasaukt, kurš visu zinās," atzina Laura.
"Sākumā nebija ne jausmas, kā viss iegrozīsies. Reizēm vienkārši ir jāsper tas solis," viņa piebilda.
Vietējie iedzīvotāji "Sulnīcu" ļoti iecienījuši tādēļ, ka var atbraukt un savu sulu izspiest te tikai no āboliem, bet eksperimentēt, pievienojot klāt augļus, ogas, dārzeņus. Cilvēki ved ķirbjus, burkānus, vasaras ogas, ingveru, citronus, apelsīnus. Sulu izspiedes atlikumi savukārt tiek nodoti biogāzes ražošanai.
Saimniecībā uzceltas arī siltumnīcas, kurās tirgošanai Laura audzē dažādus stādus. "Siltumnīca un stādi man ir kā neliels bizness, bet vairāk jau tā ir mana sirdslieta. Tā ir vieta, kur es eju relaksēties, tā ir mana atpūta. Man ir liels prieks dalīties ar sēklu, ieteikt, parādīt, un es arī saņemu tādu enerģijas apmaiņu. Tas ir mans pozitīvais lādiņš, kas dod prieku turpināt un darīt vēl," skaidroja Laura.
