Mikrofona “klusajā” pusē
Augustīnu Delli, kolēģu sauktu par Gustu, visbiežāk var satikt pie Latvijas Radio leģendārās pirmās studijas, kur notiek visi lielie mūzikas ieraksti un koncerti. Viņš tiem pielāgo visus mikrofonus, vadus un pārējo aparatūru: “Viens no likumiem: dzīvs vai miris, bet visam ir jāstrādā! Tā tas radiomājā ir. Ir tādas vietas, kur viss jau ir gatavs – tikai atnāk, iespiež pogu un aiziet, un ir tādas, kur tev katru dienu viss tas ir jāuzbūvē. Dažās studijās vairākus gadus nekas netiek pārbūvēts, bet mums uz katru ierakstu viss ir jāpārkrāmē!”
Gusts atzīst, ka sajūta otrā mikrofona pusē ir laba:
Protams, ir neliels stress, ka tu esi tehniski atbildīgs par to, kā viss tas skan – vai tur vējš neiepūtīs, muša neuzsēdīsies uz mikrofona vai putniņš neiečivinās.
Bet lielāka atbildība ir tam, kas runā tajā mikrofonā.”
Mikrofonu “klusajā” pusē Augustīns Delle rosās jau gandrīz piecdesmit divus gadus: “Tie, kas sēž otrā pusē mikrofonam, nerunā, jo viņi vienkārši nedrīkst runāt. Viņi tik bieži dzird “kuš, kuš, kuš”, ka viņi pārtrauc runāt. Viņi domā, bet nerunā.”
Gusts atceras, ka savulaik ar studiju biedriem sprieduši – nevar būt nekas sliktāks kā strādāt pie konveijera. Darbam jābūt interesantam: “Uz ārzemēm tu tikt nevarēji, vajadzēja tepat Latvijā atrast kaut ko interesantu. Tad nu es pusgadu nostrādāju par skaņu operatoru Rīgas Kinostudijā, līdz kāds draugs gāja armijā un teica – negribi nākt uz radio? Būs tuvāk! Es tolaik dzīvoju Āgenskalnā, un līdz Kinostudijai bija baigais gabals”.
Mūsu laikos ir labāk
Kā ir mainījies Gusta darbs šo 52 gadu laikā? “Mainījies ir stipri. Bija laiks, kad vispār nedrīkstēja tuvoties mikrofoniem. Bija gadījumi, kad iegāju studijā, lai kaut ko palūgtu diktoram, un administrācija skrēja klāt: tajās telpās jūs nedrīkstat iet! Lai tikai es nepasaku kaut ko, ko nedrīkst teikt mikrofonā no ideoloģiskā viedokļa. Pats darbs lielā mērā nav mainījies, bet es katrā ziņā jūtos labāk mūsu laikos nekā tajos laikos. Protams, ir mainījušās tehnoloģijas, bet tā jau ir ar visu – nevar salīdzināt manu pirmo moskviču ar tagadējo mašīnu, kurai ir ABS un tādas lietas!”
Skaņu inženieris ikdienā strādā tandēmā ar skaņu režisoru, jo ierakstu tehnisko un radošo pusi nevar nodalīt. “Skaņu režisors man var paprasīt – nu, kā tev liekas, vai šeit tās klavieres ir pietiekoši dzidras, vai nepazūd kaut kur iekšā? Parasti jau skaņu inženieris – tā ir visā pasaulē – piedalās arī radošajā darbā. Un tur arī rodas “tam tā jāskan”,” stāsta inženieris.
“Tam tā jāskan” standartu skolā nevar iemācīties – ir vienkārši ļoti daudz jāklausās un jāmācās no labākajiem, saka Augustīns Delle.
“Dzejnieks lasītu dzejoļus, dramaturgs – Šekspīru, mēs atkal klausāmies mūziku. Ja man tagad ekskursijās nāk skolēni un prasa: “Nu, kā var kļūt par tādu inženieri, kas ar skaņu ņemas?”, es saku – jāsāk ar to, ka jāsāk klausīties! Vēlams, Latvijas Radio,” atzīst Gusts.
Un klausīties viņš iemācījis arī savai ģimenei, jo Latvijas Radio ar skaņu strādā arī Gusta meitas Kristīne un Katrīna un mazdēls Krišjānis. Bet pašu Gustu joprojām ik dienu varat satikt, straujā solī ejot cauri Rīgas centram uz radio.
Inženieris atzīst, ka darbs viņam ir jaunības ķīla:
Ja esmu paņēmis nedēļu brīvu un vairākas dienas nosēdējis kaut kur pie sēdošiem darbiem, es jūtos slimāks, nekā kad es skrienu no rīta ar kājām uz darbu!
Dzīvoju pusotra kilometra attālumā un katru rītu eju ar kājām uz radio un ar kājām atpakaļ. Reizēm – divreiz, ja ir lielais pārtraukums un var pagūt pa vidu aiziet mājās uz pusdienām. Vispār jau mūsdienu pilsētas dzīve ir ļoti mazkustīga, bet cilvēks nav tam radīts! Tiklīdz tu nekusties, tā tev arī domas sāk bremzēties. Tas ir viens no egoistiskajiem iemesliem, kāpēc es vēl strādāju.”
Savulaik LR3 raidījumā "Mana mūzika" Augustīns Delle atklāja savu muzikālo gaumi. Viņa iecienītāko ierakstu vidū ir progresīvā roka, rokenrola, pophitu, džeza, šansona un andergraunda paraugu lieliska izlase.
