“Man ne māte, ne tētis nebija mediķi. Mammas māsa bija māsiņa. Viņa bieži mani ņēma līdzi uz poliklīniku. Man atļāva zīmogus spiest uz receptēm. Es biju ļoti lepna par to,” atminējās ārste.
14 gadu vecumā kaimiņiene, kas strādāja par ķirurģi, iekārtoja Ingu darbā par sanitāri un reizēm ņēma līdzi arī uz operāciju zāli. Pēc vidusskolas pabeigšanas Ingai nebija jautājumu, ko studēt. Pēc studijām kā dermatoloģe atnāca strādā uz Latvijas Infektoloģijas centru (LIC) darbā ar HIV pacientiem.
Virsmāsa Iveta Magone sacīja, ka daktere Ažiņa ļoti uzklausa pacientus: “Man šķiet, ka viņa ir iejūtīga, cilvēcīga. Neatstāj malā problēmas.”
Latvijas Infektoloģijas centra HIV, AIDS nodaļas vadītāja Gunta Stūre dakteri Ažiņu uzskata par cilvēku ar misijas apziņu: “Ar misiju palīdzēt cilvēkiem. Nevis tāpēc, ka citu neko neprot, vai tāpēc, ka kādreiz ārsta profesija skaitījās prestiža. Tas ir vienkārši sirds aicinājums palīdzēt cilvēkiem.”
Šobrīd daktere Ažiņa vada 40 cilvēku lielu kolektīvu. Covid-19 pandēmija radījusi lielus izaicinājumus ārstu darbā, jo šāda veida pacientus bez aprūpes nav iespējams atstāt.
Ārste ne vien vada poliklīniku, bet arī pati ikdienā tiekas ar pacientiem: “Poliklīniku apmeklē pacienti ar hroniskām slimībām, piemēram, C hepatītu. HIV pacientiem mūža garumā ir terapija. Viņi ir [pacienti] jau gadiem. Gandrīz kā ģimenes locekļi. Katram no ārstiem ir savs pacientu loks. Zina, kad ārsts iet atvaļinājumā. Nedod Dievs, kāds saslimst. Tad ir uztraukums, bažas.”
Pandēmijas laikā dakterei Anžiņai bailes neesot bijušas. Galvenais bijis radīt maksimāli drošus apstākļus gan darbiniekiem, gan pacientiem.
“Man kā poliklīnikas vadītājai vajadzēja daudz runāt, mierināt. Tikai izrunājot situāciju, tu saproti, kuram cilvēkam vajag vairāk palīdzēt. Arī mūsu ģimenes locekļi neziņā dzīvoja. Mēs bijām tie cilvēki, kas slimību varēja atnest mājās. Es negribu atcerēties to gadu, ja godīgi. Smags. Ļoti lielu cenu samaksājām. Gan ar savu veselību, gan ar kolēģu veselību,” atzina ārste.
Neskatoties uz sarežģīto darbu pandēmijas laikā, daktere Ažiņa joprojām mīl savu darbu un rūpējas par saviem pacientiem: “Gandarījumu rada izārstēti pacienti. Tad, kad tu palīdzi cilvēkam. Vai tā būtu hroniska slimība, vai akūta. Vienkārši dzirdēt “paldies”. Tā laikam ir ārsta misija. Tas ir svarīgi.”
