Gatavojoties labdarības maratonam "Dod pieci!", Latvijas Radio Ziņu dienests jau oktobrī uzrunāja trīs dažādus cilvēkus ar dažāda veida invaliditāti, kuri meklē darbu un kuri bija ar mieru vairāku nedēļu garumā ļaut šajā procesā ieskatīties arī žurnālistiem. Sadarbības mērķis bija noskaidrot, ar kādiem šķēršļiem šie cilvēki sastopas darba tirgū.
Latvijas Radio jau stāstīja par sabiedriski aktīvo Viesturu, kurš muguras traumas dēļ gadu ir ratiņkrēslā. Tāpat par Robertu, kuram jāsadzīvo ar atmiņas zudumiem.
Pabeigta universitāte
Kristīnei Zapoļskai ir dzirdes traucējumi kopš dzimšanas. Viņa gan ir apguvusi arī latviešu sarunvalodu. Taču ne vienmēr "nepiešauta" auss var saprast visu, ko viņa saka. Tā kā Latvijas Radio žurnālists nepārzina zīmju valodu, savukārt Kristīnei ne vienmēr izdodas visu nolasīt no lūpām, saziņa starp žurnālistu un Kristīni notiek ar surdotulka – Latvijas Nedzirdīgo savienības rehabilitācijas centra sociālā darbinieka Rolanda Brikmaņa – palīdzību. Brikmanis ikdienā nodarbojas ar atbalstu darba meklētājiem ar dzirdes traucējumiem. Rolands bija arī līdzās stāsta varonei no novembra vidus līdz decembra vidum, kad Latvijas Radio tikās ar Kristīni un kopā meklēja darbu.
Sieviete vairākkārt uzsver, ka ir pilnvērtīga sabiedrības locekle, tāda pati, kā visi citi, taču nenoliedz – sabiedrība baidās pieņemt cilvēkus ar dzirdes traucējumiem, un pilnīgi ierasta ir situācija, ka, uzzinot par dzirdes traucējumiem, atbildes ziņas vairs neseko. Arī neskatoties uz to, ka viņa ieguvusi augstāko izglītību.
"Man ir Latvijas Universitātē iegūts profesionālā bakalaura grāds speciālajā pedagoģijā un logopēdijā," saka Kristīne un piebilst, ka vēlētos atrast darbu par audzinātāju, auklīti vai skolotāja palīgu.
Jau gadu bez darba
Šobrīd Kristīne bez darba ir aptuveni gadu. Studijas aizņēmušas lielu daļu viņas laika, un šobrīd dzīvē ir brīvāks brīdis. Skolas laikā viņa gāja arī mākslas skolā. Līdzšinējā darba pieredze – pārdevēja palīdze, apkopēja, virtuves palīdze. Viņa arī bijusi auklīte bērnudārzā un strādājusi arī pie privāta darba devēja.
Tieši šo darbu viņa visvairāk arī grib darīt – strādāt ar bērniem – par auklīti vai audzinātāju. Taču viņa saprot, ka ir liela iespēja, ka darbu šajā jomā atrast neizdosies, tāpēc Kristīne domā pieteikties arī apkopējas darbam.
Sākam meklēt!
Otrajā tikšanās reizē Kristīne kopā ar Latvijas Radio meklēja sludinājumos jau esošus darba piedāvājumus un ielika arī savu sludinājumu. Kristīne jau bija sagatavojusi savu dzīves un darba gājumu jeb CV. Tajā arī norādīs, ka Kristīne ļoti labi prot zīmju valodu, viņai ir vidējas prasmes angļu un krievu valodā.
Kristīne saka, ka viņa ļoti vēlētos būt par auklīti pie privāta darba devēja. Tas nozīmē, ka būtu jāstrādā mājās pie kāda bērna ar speciālajām vajadzībām.
Darbu meklējam gan sludinājumu portālos un Nodarbinātības valsts aģentūras mājaslapā, gan arī savu piedāvājumu ievietojot speciālā vietnē, kurā iespējams pieteikties tieši auklītēm. Gaidām. Tā paiet divas nedēļas.
Viens piedāvājums
Šīs divas nedēļas nesušas vienu darba piedāvājumu – tas ir auklītes darbs ģimenē. Tas gan nav stabils darbs ar regulāriem ienākumiem, jo bērns jāpieskata vien reizēm. Esot arī konkurence, tādēļ skaidras atbildes vēl nav. Kristīne bijusi uz darba pārrunām, izrunājās, potenciālā darba devēja arī pārbaudīja, ka Kristīne ļoti labi spēj lasīt no lūpām un runāt. Beigās esot pateikusi, ka esot vēl viens pretendents, izrunāsies ar to un tad jau pieņems lēmumu – kuru ņemt darbā.
Tā kā izsūtītie darba pieteikumi ir bijuši vairāki, Kristīnei ir bijusi arī sarakste ar citiem potenciāliem darba devējiem. Taču, tiklīdz Kristīne paziņoja, ka viņa ir nedzirdīga, tā saruna vairs neturpinājās un viņai neviens vairs neatbildēja.
Norunājam satikties vēl pēc nedēļas.
Darba vēl nav
Mūsu nākamā tikšanās reize – 14. decembris – pienāk ātri, un pēc milzu aukstuma un lielajām sniega kupenām viss strauji kūst. Ir krietni siltāks, un viss ēkas pagalms, kur atrodas Latvijas Nedzirdīgo savienība, ir kļuvis par milzu slidotavu. Šeit tiekamies ar mūsu stāsta varoni Kristīni, lai pārrunātu, kādas mēneša laikā ir bijušas sekmes, meklējot darbu, ar kādām grūtībām un aizspriedumiem saskārusies.
Diemžēl nekādu pozitīvu ziņu nav. Kristīne visu mēnesi aktīvi meklēja darbu, pieteicās gan par auklīti, gan apkopēju. Bija arī nosūtījusi īsziņas uz vairāku potenciālo darba vietu uzrādītajiem telefona numuriem. No vienas vietas atnāca pat atbilde. Kristīne sāka sarakstīties, bet, kā pateica, ka nedzird, turpinājums vairs nesekoja.
Arī cerība par auklītes darbu, kas bija parādījusies iepriekšējā reizē, ir zudusi, jo izvēlēta tomēr otra kandidāte.
Šajā reizē darba meklējumi nav rezultējušies ar panākumiem. Kristīne gan turpinās meklēt darbu arī tālāk. Viņa saka, ka bez iestāžu un nevalstisko organizāciju atbalsta atrast darbu būtu vēl grūtāk. Viņa aicina darba devējus būt drosmīgākiem un dot iespēju arī cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem strādāt un pierādīt sevi.
Lielākā problēma esot, ka cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem nemaz nedod iespēju parādīt, ka lielāko daļu darbu ir iespējams pildīt tikpat atbildīgi un kvalitatīvi kā jebkuram citam cilvēkam.
Darba devējiem jāsaprot, ka, arī nezinot zīmju valodu, iespējams sazināties ar dažādiem žestiem, rakstot zīmītes vai jebkādā citā veidā radoši komunicējot. Vien jābūt vēlmei.
