Sadaļas Sadaļas

Dakteri klauni ir bērnu ārstu kolēģi. Dakteres klauna Kaa stāsts

Dr. Kaa jeb īstajā vārdā Katrīna Dimanta ir viena no Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas dakteriem klauniem. Viņa ir patstāvīga, muzikāla un ļoti asprātīga daktere klauns.

Katrīnu slimnīcas gaiteņos var atpazīt pēc klaunu meitenes Dr. Kaa skaļās balss, koši tumšajām lūpām un mūzikas, kas viņu pavada. Ikdienā Katrīna ir mūziķe un nodarbojas ar projektu vadību. Viņa arī vada pasākumus, tādēļ būšana uzmanības centrā Katrīnai nav nekas jauns. Viņa smej, ka, stāstot citiem par visu to, ko ikdienā dara, Dr. Kaa loma mēdz aizmirsties. “Tad laikam tas nozīmē, ka es to daru citu iemeslu dēļ, nevis, lai citi zinātu, ka es to daru,” viņa atzīst.

Urdošā vajadzība palīdzēt 

Ziedo Dr.Klaunu programmai!

Lai dakteri klauni varētu turpināt iepriecināt mazos pacientus slimnīcās, iespējams ziedot, zvanot pa tālruni 90006086. Veicot vienu zvanu, tiek ziedoti 1.42 EUR, bet, zvanot pa tālruni 90006666 ar vienu zvanu ziedosiet 4,27 EUR. Iespējams arī veikt pārskaitījumu Dr. Klauna biedrībai.

Biedrība „Dr.Klauns”
Reģ.nr. 40008199816
AS SEB Banka, kods UNLALV2X
Konts: LV43UNLA0050019740644

Plašāku informāciju par Dr. Klauna programmu meklē www.drklauns.lv.

Katrīna par Dr. Klaunu programmu uzzinājusi, ieraugot reklāmu internetā. Jaunā sieviete iepriekš bija redzējusi materiālus par medicīnas klaunu darbu ārzemēs, un tas viņu uzrunājis. “Es redzēju reklāmu internetā un padomāju - šis ir tas, ko es gribu darīt! Ir tik labi, ka ir kāds, kurš nes smaidu,” Katrīna stāsta.

Viņa pieņēmusi lēmumu pieteikties programmā, jo viņai šķiet, ka palīdzēt līdzcilvēkiem ir ļoti svarīgi: “Ja šis ir veids, kā es varu palīdzēt bērnam būt priecīgam un aizmirst par sāpēm, par to, kur viņš atrodas, tad es to ļoti labprāt daru.” Viņa to salīdzina ar būšanu uz skatuves –

ja darbojoties savās mūziķes gaitās, viņa var iepriecināt cilvēkus, tad klauna darbā viņa met izaicinājumu pati sev – tas ir nākamais līmenis, kas ir grūtāks par publikas iekustināšanu.

Enerģijas samainīšana un sāpīgie mirkļi 

Trīs gadu laikā, ko Katrīna pavadījusi kā dakteris klauns, pāris reizes ir gadījies tā, ka no slimnīcas nākas aiziet ar zemāku enerģijas līmeni, nekā tas bijis, nākot iekšā. “Ir dienas, kad nevis negribas, bet tā sajūta ir tāda, ka nevajadzētu iet,” par intuīciju un priekšnojautu, kas klauna darbā ir ārkārtīgi noderīgas, stāsta Katrīna.

“Un tās dienas arī pierādās – tajās dienās ir notikušas kaut kādas baigās trakās lietas citiem cilvēkiem. Tu satiec šos cilvēkus slimnīcā, tu viņiem palīdzi, bet šajās reizēs tu esi pazaudējis ļoti daudz enerģijas,” vispārīgi min Katrīna. Viņa gan tūliņ piemetina, ka šādos gadījumos talkā nāk psihologs, ar kura palīdzību klauni var sakārtot sevi.

Katrīna atzīst, ka pacienta nāve ir vistraģiskākais un sāpīgākais, ar ko varētu nākties saskarties klauna darbā, un arī pati ir pieredzējusi tās tuvumu.

“Tu atnāc uz slimnīcu, un tavā maiņā kāds ir nesen aizgājis. Tu taču jūti visu to enerģiju, visu, kas notiek šajā nodaļā. Jūti visas tās telpas… Visu, visu.

Tajā pašā laikā tu spēlējies ar visiem tiem bērniem, kuri ir uz vietas, bet tu jūti, ka kaut kas galīgi ir savādāk,” viņa norāda.

Klauniem nemitīgi jāanalizē situācija ap sevi, jāsaprot, kādas emocijas ir pacientiem, viņu vecākiem un personālam. Būtībā tas nozīmē darbu teju kailiem nervu galiem, jo daudz tiek uztverts, ne tieši analizējot norises, bet vairāk intuitīvi nojaušot un sajūtot. Tieši tādēļ darbs ir ne vien atbildīgs, bet arī emocionāli grūts. Dakteri klauni satiekas regulārās supervīzijās, kur kopā ar psihologu pārrunā emocionāli sarežģītākos mirkļus.

Neaizmirst par sevi

Jebkuram, kurš kādreiz pats nokļuvis slimnīcā, ir zināms, ka šis notikums ir saistīts ar stresu un nepatīkamām emocijām. Gadās reizes, kad veids, kā izpaužas bērnu bailes, ir agresīva aizsargreakcija un dusmas.

Ja bērnam ir iekšējās dusmas, naids, agresija, viņš nevēlas un nespēj pieņemt klaunu, klauns dodas prom.

Dakteriem klauniem jāapzinās arī šīs robežas.

“Ir jāatceras, ka bērni ir svarīgi, bet arī es esmu svarīga! Ja man dara pāri, es drīkstu teikt “Nē!” un doties prom,” teic Katrīna. Tāpat ir arī ar vecākiem – arī viņiem stress par to, ka  bērns nonācis slimnīcā, ir “jānovada” kaut kur – jābūt kādam izlādes punktam. Kā atbalsta personāls zibensnovedēja lomā var nokļūt arī dakteri klauni. “Labāk mēs, nevis dakteri,” atzīst Katrīna.

Tajā pašā laikā ir arī vecāki, kuri, jau ieraugot klaunu, kļūst dusmīgi – “Nē, manam bērnam šito nevajag, viss ir slikti, mēs esam slimi, neaiztiec. Un es paskatos uz to bērnu un jautāju: “Tev arī ir slikti?” Viņš grib izpatikt tētim – jā, viss ir slikti, nevar tagad. Nu, tad es eju pie nākamā bērna, darbojos, un tad redzu, kā tas pirmais tur skatās. Un tā grib, tā grib! Protams, ar laiku viņš iesaistās, tētis arī atmaigst.”

Negatīvās atsauksmes nav vērts uztvert personīgi, uzsver Katrīna. “Es atnāku uz slimnīcu, uzvelku tērpu – es esmu klauns! Es aizeju atpakaļ, noģērbjos, noņemu savas zilās lūpas, izeju ārā no slimnīcas, un man jau ir atpakaļ mana ikdiena. Es ienāku te, un tā ir tāda, nevar teikt – pasaku valstība, bet cita valstība,” par nepieciešamību nodalīt ikdienu un darbu slimnīcā stāsta Katrīna. Ne velti dakteriem klauniem ir noteikts limits, cik ilgi viņi drīkst strādāt. Viena maiņa nedrīkst būt garāka par trim stundām, un klauns nedrīkst strādāt vairāk par trim reizēm nedēļā.Turpretī citi

vecāki klaunu viesošanās laiku izmanto kā brīdi sev – viņi var iziet ārā no palātas, lai sakārtotu emocijas sevī.

Kā stāsta Katrīna – dažkārt nopietnas slimības priekšā stiprāki ir vecāki, citkārt – bērni. “Ir svarīgi, lai viens ir stiprs un var otru izvilkt līdzi,” viņa uzsver.

Katrīna slimnīcu nevienam nenovēl kā mājas, un arī viņa pati to tā neizjūt. Māju un ģimenes sajūtu viņa saredz tieši Dakteru klaunu biedrībā: “Biedrību es uzskatu jau kā ģimeni – mēs satiekamies, viens otru atbalstām. Noteikti var rakstīt, zvanīt jebkuram – palīdzēs, ja varēs un kā varēs.” Tomēr darbam slimnīcā ir citi plusi – tā ir vieta, kur var sajusties pat kā kolēģis. “Man gandarījumu dod tas, ka dakteri, īstie ārsti, tie dzīvības glābēji, ka viņi pieņem mūs,” atzīst Katrīna. Ārsti novērtē dakteru klaunu darbu un tiešām aicina viņus palīgā, kad jūt, ka viņu palīdzība var būt noderīga.

Lai iedrošinātu mazos pacientus un neveidotu nošķīrumu “mēs – ārsti, viņi – priekšnesums”, arī dakteri nevairās nosaukt dakterus klaunus par kolēģiem.

Mācīties būt klaunam un mācīties no klauna 

“Es mācos katru reizi, kad es nāku,” iespēju augt kā personībai uzsver Katrīna. “Varbūt to dzīvesprieku no bērniem,” viņa min. “Puika abas rokas salauzis, bet viņš ierauga [klaunu] un smaida, viņš ir priecīgs mani redzēt,” smiedamās piemēru stāsta Dr. Kaa atveidotāja. “Es eju priecīga prom no slimnīcas. Man liekas, ka esmu padarījusi labu darbu.”

Lai arī apmācību posmā jaunie dakteri klauni apgūst arī aktiermeistarību, sākumā iziet no lomas tomēr bijis grūti. Katrīna stāsta, ka viņai pašai sākumā bijis tā, ka, ieraugot kādu cilvēku, uzreiz gribas iet klāt un sākt jokoties: “Un tad tu saproti – nē, tev nav tā deguna, tu nevari tagad iet!” Šobrīd maksimums, ko viņa atļautos darīt bez deguna, ir piemiegt kādam ziņkārīgākam un vērojošākam bērnam ar aci, ieturot distanci un apzinoties savu svešumu. Distance tomēr jāietur arī slimnīcā – Katrīna ļoti cenšas un joprojām mācās strādāt no distances. “Ja es pielaižu par tuvu, bērnam ir grūtāk, kad es eju prom,” viņa atzīst.

Savdabīgā lomu spēle rada uzticību un paļaušanos. Vecāki zina, ka klauns ir labs, ļauj tam kopā ar bērnu darīt lietas, kas ikdienā ar svešu cilvēku nebūtu iespējamas, tādēļ bažas par grūtākām atvadām, ja bērns pieķeras klaunam, ir pilnīgi pamatotas. Katrīna arī uzsver, ka visi klauni cenšas slimnīcā strādāt izkliedēti – piemēram, divas maiņas pēc kārtas nedodoties tajā pašā maršrutā. Tas tādēļ, lai nesatiktu jau iepriekš satiktos bērnus un izvairītos no iespējas, ka kāds tiešām pieķeras klaunam vairāk. “Jo vairāk tu strādā, jo vairāk atkod kaut kādus jokus,” norāda Katrīna.

Darbība dakteru klaunu programmā palīdz arī ikdienā. “Es varbūt vairāk domāju par lietām, kas notiek man apkārt – kā es varu ietekmēt cilvēkus arī ārpus slimnīcas vides… Kaut vai savus draugus. Kā es varu veicināt lietas, lai, pieņemsim, brāļa bērni nenonāk slimnīcā,” teic Katrīna un atzīst, ka pavisam neņemt darbu uz mājām nav iespējams – emocijas un spilgtākie stāsti, vienalga, vai priecīgi, vai skumji, tāpat paliek atmiņā. Tomēr Katrīna to neuztver kā ko negatīvu vai ikdienas dzīvei traucējošu un norāda, ka šos stāstus sev līdzi nes kā piemērus.

Atgriezeniskā saite 

Katrīna sarunas laikā vairākkārt atgriežas pie tā, cik ļoti viņai patīk būt dakterim klaunam – nest pasaulē prieku, radīt smaidu no mazām lietām un palīdzēt. “Es lepojos ar to, ka es daru šo darbu,” viņa saka.

Vecāku labie vārdi un pateicība klauniem ir tas, kas liek un ļauj turpināt darboties.

Pirms kāda laika slimnīcā nonāca zēns, kura vecāki negadījuma brīdī nebija klāt. Pirmais, ko puika sastapa, kad tika ievests slimnīcā, bija dakteri klauni. Kaut arī zēna vecākus klauni nesatika, vecāki vēlāk atrakstīja klaunu biedrībai ziņu sociālajos tīklos – pateicību par to, ka viņi bija klāt, nomierināja dēlu un ļāva viņam saprast, ka viss būs kārtībā. “Šitais ir tas, ko tu lasi, un saproti – jā, ir tā vērts! Ir jādara! Vajag!” entuziasma pilna saka Katrīna.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt