Dakteri klauni: Attieksme no ārstu puses ir mainījusies - mums ir izdevies sevi pierādīt

Ikkatrā mīt, ja ne iekšējais klauns, tad bērns noteikti, tikai jāļauj tam augt, un izdosies atrast prieku arī tad, kad liekas, ir pavisam grūti. Tā uzskata Annija Ķesele jeb daktere Bonita un Agate Cīrule jeb daktere Adžī. Viņas kopā ar citiem dakteriem klauniem Bērnu slimnīcā cenšas atvieglot bērnu ikdienu un uz brīdi aizmirst sāpīgo un nepatīkamo, radot brīnumpasauli.

Ķesele stāsta, ka par dakteri klaunu kļuvusi pēc atgriešanās Latvijā. Sākumā mazliet apšaubījusi savu piemērotību šim darbam, taču pēcāk tomēr piedalījusies konkursā. Savukārt Cīrule iedvesmojusies no kādas filmas.

Lai kļūtu par klaunu, ir jāpārvar liels konkurss un tad notiek pusgadu ilgas apmācības.

Parasti par cilvēku klaunu ir jāstrādā vienu līdz divas dienas nedēļā pa trim stundām.

Viņas uzsver, ka dakteru klaunu darbs ir improvizācijas izrāde, kas ilgst trīs stundas, jo neko iepriekš šajā darbā nevar paredzēt.

Ikdienā Cīrule mācās fizioterapiju un strādā laboratoriju, savukārt Ķesele mācās uzņēmējdarbību.

Ķesele atminas, ka reiz pavisam negaidīti sākusi palīdzēt bērniem, kam ir onkoloģiskas slimības. Sākumā meitene, kam bija vēzis un pie kuras dakteri klauni gāja, bija noraidoša, taču pēcāk viņa paziņoja, ka izveseļosies un patiešām izveseļojās.

Cīrule ievērojusi, ka bērni slimību uztver citādāk nekā pieaugušie, kuri apzinās slimības nopietnību.

"Mums ar Anniju tur patīk iet, jo tur var iemācīties dzīves mīlestību. Tu aizej un saproti, ka tavas problēmas nav problēmas," atzīstas Cīrule.

Dakteres klauni norāda, ka šobrīd ārsti ir atsaucīgāki nekā agrāk. Pirmajā gadā, kad klauni strādājuši bijis daudz grūtāk. Taču tagad ir vieglāk. Iespējams tāpēc, ka klauni sevi ir pierādījuši. Piemēram, agrāk dakterus klaunus negribēja laist procedūru telpā, bet tagad ārsti paši viņus aicina. Bērniem galvenokārt var palīdzēt, novēršot viņu uzmanību no procedūras, it sevišķi pēc tam, kad tā jau ir beigusies, taču satraukums palicis. Reiz pat kāds bērns pēc acu operācijas negribēja vairs atvērt acis, jo baidījies. Taču jūtot klaunu klātbūtni, viņš tomēr tās atvēris un to pat pats nemanījis. Pēc tam esot pat prasījis otru operāciju.

Dakteres klaunes atzīst, ka lielākoties nezina par tiem gadījumiem, kad cilvēki neizveseļojas. Ārsti tomēr ir tuvāk pacientam nekā klauni. Taču arī dakteres klauni nedrīkst bērniem būt pārāk tuvi, lai, pārdzīvojot nedarītu pāri sev.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti