Cukuru ģimene par dzīvi Anglijā nesūdzas. Kristīne strādā slimnīcā, Māris kreditēšanas kompānijā, vecākais dēls Gvido studē inženierzinātnes koledžā, septiņgadīgā Paula uzsākusi skolas gaitas un kopā ar trīsgadīgo Rebeku cītīgi apmeklē latviešu skoliņu.
Piecu gadu laikā, dzīvojot Anglijā, jau izveidojies savs draugu un paziņu loks. Savulaik Latvija pamesta finansiālu apsvērumu dēļ.
"Šogad vasarā mēs bijām brīvdienās uz nedēļu. Un tad visa tā atmosfēra, tik feini likās, ka, jā, varētu arī braukt atpakaļ. Mēs bijām tieši uz Rīgas svētku nedēļu. Un likās arī tagad, ka cilvēki ir palikuši tādi laipnāki, smaidīgāki. Visu laiku jau velk atpakaļ," teica Kristīne Cukure.
18.novembri Cukuru ģimene svinējusi vienmēr. Vai nu pusdienas vai vakariņas, atkarībā no tā, vai svētki ir brīvdienā vai darbadienā.
Vienmēr uz galda ir pašcepts kliņģeris, vakarā noteikti salūta vērošana Latvijas Televīzijā un kāda latviešu filma.
"Man ir ļoti skumīgi, ka mani vecāki neredz, kā mazbērni aug. Labi, ka ir "skaips" mūsdienās, bet nav jau tas fiziskais kontakts, ka viņi ir blakus. Un tas ir arī viens no tiem iemesliem, kāpēc velk atpakaļ," atzina Kristīne Cukure.
Tiek apsvērta doma sazināties ar reemigrācijas koordinatoriem, taču pārcelties varētu varbūt tikai pēc pāris gadiem, kad dēls būs beidzis koledžu.
Cukuru ģimene ir viena no nedaudzajām, kur bērni arī savā starpā runā latviski.
"Es negribu, ka mani bērni izaug par angļiem. Mēs esam latvieši, es gribu, lai viņi sajūtās kā latvieši. Lai nav tā, ka pasē ir ieraksts "latvietis", bet, ka tas bērns nezina latviešu valdodu. Man tas ir svarīgi, ka viņi to zin, ka viņi apzinās, no kurienes viņi ir," piebilda Kristīne Cukure.
