Ikitosā, kurā ik dienas no plkst. 16.00 līdz 5.00 ir komandantstunda, ir iestrēguši aptuveni 500 ārvalstu tūristi, starp tiem arī vairāki Latvijas iedzīvotāji.
Ieva un Mārcis pilsētā ieradās pirms vairākām nedēļām. Ar mugursomām, bekpekeru jeb mugursomnieku manierē, lai labāk izbaudītu svešo zemju dzīves ritmu. Mārcis ir ārsts, savukārt Ieva strādā augstskolā.
Nu jau 18. dienu pāris ir iestrēdzis viesnīcā, ko sākotnēji drīkstēja pamest vien reizi dienā, ejot pēc pārtikas vai uz tuvējo aptieku, bet nu jau teju nedēļu viesnīca ir pilnībā noslēgta no ārpasaules, ja neskaita pārtikas piegādes, kas notiek divas reizes nedēļā. Ne vien viesi, bet arī personāls nedrīkst viesnīcu pamest, un vakaros viesnīcas lasāmtelpa pārvēršas par istabeņu un pavāres guļamistabu.
Dienas paiet lasot, mācoties spāņu valodu un nodarbojoties ar sportu, skraidot augšā lejā pa viesnīcas kāpnēm.
“Divdesmit septiņi pakāpieni,” LSM.lv stāsta Mārcis un piebilst, ka pēc soļu skaitītāja divus kilometrus ar astīti tropiskajā klimatā šādi varot savākt.
Par karantīnas ikdienu pilsētā klīst dažādi stāsti. “Policija izturas līdzīgi kā Indijā. Ja pamana uz ielas, var dabūt ar nūju. Var likt pārvietoties zosu gājienā. Citreiz visiem notvertajiem liek vingrot policijas pagalmā. Tāda te viņiem ir tā profilaktiskā metodika,” saka Mārcis. Viņš zina gadījumus, kad aizturēti cilvēki, kas parkā spēlējuši šahu, turklāt ne komandantstundas laikā. Kāds cits notverts, grasoties ieiet savā mājā, un aizturēts, jo bijušas divas minūtes pēc komandantstundas sākuma.
Šobrīd Ikitosā rit 18. karantīnas diena. Fiksēti 72 saslimšanas gadījumi, divi no kuriem ir beigušies letāli. Vienīgā valsts, kas savus pilsoņus līdz šim no Ikitosas ir evakuējusi, ir ASV, 26. martā Ikitosu pameta aptuveni 100 šīs zemes pavalstnieku. Pārējie 500 ārvalstnieki gaida.
“Briti mūsu viesnīcā ir mierīgi. Sak, ja konsulāts zina, tad gan jau kaut kā projām tiksim,” stāsta Mārcis. Tomēr spriedze gan pilsētā, gan valstī kopumā aug. Kamēr policija aizturējusi ap 26 tūkstošiem karantīnas režīma pārkāpēju, vietējos iedzīvotājos aug naids pret iebraucējiem, kas tiek tverti kā inficētāji. Sociālo garantiju trūkums to tikai pastiprina.
“Pirmajā “iestrēgšanas” nedēļā bijām aizrunājuši vietējo skolotāju Karlosu Enriki, kura vadībā ik dienu mācījāmies spāņu valodu. Jau tad viņš teica, ka pandēmijas dēļ palicis bez darba. Mēs tobrīd bijām viņa vienīgais ienākumu avots, bet nu jau nedēļu nodarbības nedrīkst notikt. Grūti spriest, no kā tagad pārtiek Karloss,” stāsta Ieva.
To, kā vietējie izmisīgi mēģina uz krīzes rēķina piepelnīties, latvieši piedzīvojuši pirms pāris dienām, saņemot zvanu no kādas laipnas dāmas. Uzdodoties par Iekšlietu ministrijas darbinieci, tā piedāvājusi valsts galvaspilsētā Limā nokļūt, nakts aizsegā dodoties 10 stundu braucienā pa Amazoni un tad pusotru dienu garā ceļojumā autobusā. Tikai sazinoties ar Latvijas Goda konsulu Limā noskaidrots, ka šāds ceļš esošajos apstākļos ir nelegāls un bīstams, turklāt šādas darbinieces ministrijā nemaz nav.
Sajūta kopumā ir visai bezcerīga. “Nav skaidrs, kāpēc Peru valdība bloķē ārvalstu centienus repatriēt savus pilsoņus. Jūtam konstantu atbalstu no ārlietu ministra Rinkēviča komandas, esam saziņā ar Goda konsulu Limā un vairāku citu Eiropas valstu vēstniecībām un konsuliem. Taču patlaban viss atduras pret neizskaidroto Peru valdības nostāju - tā turpina bloķēt jebkādu kustību no šī reģiona,” saka Ieva.
Tuvākās cerības ceļotāji liek uz Eiropas Savienības līmeņa sarunām, kas tiek vestas par iespējamu repatriēšanos caur Čīles galvaspilsētu Santjago, taču skaidrības par to patlaban nav.
Trešdienas pievakarē, 26 dienas pēc pirmās fiksētās saslimšanas, Covid-19 konstatēta 1323 peruāņiem, un līdz šim slimība prasījusi 79 cilvēku dzīvību.
