Vispirms visiem ir jābūt pabarotiem!
No kurienes tāds latvisks vārds? “Vecmāmiņa bija poliete, arī Marta, tā bija viņas izvēle. Tēvs krievs, māte – čigāniete no Sabiles. Piedzimu Rīgā. Kad par Martu nosauca, dakteris teica – nu, re, maza Zilākalna Martiņa ir klāt!” stāstu par radu rakstiem moži uzsāk jaunā sieviete, kas uz sarunu ierodas kā uz darbu – ar siltu pusdienu kastīti.
Tāds šobrīd ir viņas ritms un dzīves uzstādījums – vispirms visiem ir jābūt pabarotiem! Tā ir viņas atbildība gan ģimenē, kurā ir vienīgā pelnītāja, gan aptuveni trīs simt problemātisko Rīgas romu kopienā, kur visi steidz pie viņas pēc palīdzības, gan privātajā rūpalā, kurā Marta gatavo un izvadā pusdienas saviem uzticamajiem klientiem. Bez mašīnas, bet ar apņēmību arī pēc sava dienišķā darba. Kafejnīcu viņa nosaukusi “KINO VINO,” jo pašas dzīve esot kā kino… Kā seriāls, gribas piebilst, kad uzklausīta tikai daļa.
Audzināšanas parāds ir atdots
“Mēs ar dvīņu brāli kopš dzimšanas bijām invalīdi. Piedzimu ar lauztu mugurkaulu, sejas paralīzi, lauztiem ceļgaliem, gūžām… Brālim bija tāpat, problēmas arī ar redzi. Taču mamma bija spēcīga, izvilka mūs. Viņa mācēja arī zīlēt un burties, visu lika lietā, bet dzīve mums nebija laba. Smaga un grūta. Māte bija skaistule, tēvs greizsirdīgs, bieži skandalēja.
Mēs ar mammu bēguļojām, mums nebija pat savas dzīves vietas. Bija reizes, kad slēpāmies bēniņos vai pagrabos, bet tēvs tik un tā atrada,” bez naida stāsta Marta, kas dzīves melno pusi pieņēmusi kā neizbēgamu likteņa sastāvdaļu.
Vēlāk skarbā dzīve radīja situāciju, kad bērni uz ilgāku laiku palika arī bez mātes. Tolaik, deviņdesmito gadu sākumā, valstī risinājās globāli procesi, vienkāršie cilvēciņi bija pamesti novārtā. Par mazajiem Paņko tobrīd rūpes uzņēmies vecākais brālis, kam Marta joprojām ir pateicīga. Diemžēl viņš jau ir miris, un Marta savu audzināšanas parādu ir atdarījusi – viņa kopš zīdaiņa vecuma ir auklējusi mazo, bioloģiskās mātes pamesto brāļa meitiņu…
Ne no kā nebaidījos
Kad māte tika atbrīvota, palika gan vieglāk, gan smagāk. Vieglāk, jo izdevās dabūt pastāvīgu dzīves vietu un māte labi pelnīja ar zīlēšanu, sliktāk, jo viņa baidījās, ka bērniem kāds var nodarīt pāri, ka viņus var nozagt un tāpēc nelaida uz skolu. Bērni līdz divpadsmit gadu vecumam dzīvoja mājās, un pēc dažu čigānu tradīcijām tas pat bija pareizi. “Mēs ar brāli nebijām dumji. Redzējām, ka visi bērni iet uz skolu. Nemācēju lasīt, bet biju apķērīga. Paņēmu brāli līdzi un ierados Avotu ielas sociālajā dienestā. Teicu, ka gribam mācīties, pieprasīju, lai mūs iekārto skolā,” divtūkstošo gadu sākuma varoņdarbu atstāsta Marta.
“Mūs ielika 8. vakara maiņu vidusskolā Ģertrūdes ielā, bijām visvecākie klasē, bet, kad iemācījāmies lasīt, tad vienā gadā pabeidzām 4. klasi. Mums bija ļoti laba un pacietīga skolotāja Inga Probaka, tas lielā mērā bija viņas nopelns. Protams, mūs apcēla, brālim vajadzēja “pierakstīties” pie vecākajiem zēniem, bet tas nozīmē, ka bija jāiet uz kautiņu. Gāju es, ne no kā nebaidījos. Pēc tam piekrāsoju zilumus un ierados klasē,” sākotnējo skolas ikdienu atceras Marta.
Ilgi tas neturpinājās, jo meitene veica vēl kādu izšķirīgu soli – trīspadsmit gadu vecumā aizgāja uz boksa treniņiem un paņēma līdzi arī brāli.
“Kad tētis bērnībā kļuva agresīvs, tad Sergejs slēpās mammai zem brunčiem, bet es stājos viņai priekšā,” atminas Marta un nosmej, ka tagad gan ir otrādi – brālis jau ilgu laiku ir Nacionālo bruņoto spēku dienestā un ar viņu neviens vairs nejoko – atradis savu vietu dzīvē pats un rāda piemēru citiem.
“Vislielākā pateicība mūsu trenerim Andrejam Saņikovam. Viņš mums bija kā tētis, par treniņiem neprasīja naudu, vienmēr virzīja un palīdzēja. Mani viņš sauca par savu “rozīti”, es viņa grupā biju vienīgā meitene. Ar boksu aizrāvos, un man padevās, vēl līdz 2012. gadam biju Latvijas un Eiropas čempione Taizemes boksā,” atklāj Marta, kas vēl pēc neilga laika paralēli sākusi nodarboties ar austrumu dejām – tik ļoti tās apžilbinājušas acis. Arī tagad nav pamesta doma par romu deju grupas izveidi.
Prāts vienmēr bija kā pieaugušajam
Tā nu “izaugu kā puika” un “gribējās ko sievišķīgu” amplitūdā Marta pieauga un sešpadsmit gadu vecumā aizbēga no mājām, apprecoties (pēc romu paražām) ar Sabiles/Kuldīgas čigānu puisi. Kvēle drīz vien apsīkusi, un jaunā sieviete pēc pāris mēnešiem aizmukusi, atgriezusies dzīvē, kuru veido pati. “Es nevarēju būt tikai sieva, tikai vīra kalpone. Rīgā sāku strādāt automazgātuvē, vairākās maiņās, piestrādāju kafejnīcā par oficianti, pavāri, biju sētniece, visu darīju un sapelnīju naudu dzīvoklim. No tiem pašiem servisa saimniekiem nopirku,” stāsta Marta, kas paralēli pabeigusi 12. klasi un faktiski uzturējusi visu ģimeni.
“Toreiz jau nemaksāja kapeikas, varēja nopelnīt un iekrāt,” trekno gadu ekonomisko situāciju atgādina enerģiskā sieviete, kurai “prāts vienmēr bijis kā pieaugušajam”, jo citas izvēles nav bijis.
Cīņas spars bijis nepieciešams arī turpmāk, kad liktenis savedis kopā ar Martas četru bērnu tēvu, tikai par gadu vecāku romu puisi no Ventspils. Tad arī sākušās seriālu cienīgas kaislības, kas vēl gaida savu izklāstu. Kopsaucējs ir tas, ka miera un ģimeniskas laimes nav bijis, bet visi bērni – to veselība, dzīves vieta, apģērbšana, pabarošana, izglītība – viss uzgūlies uz Martas pleciem vien. Šobrīd vecākajiem bērniem tuvojas pusaudža vecums ( 12 un 11), bet jaunākie (7 un 5) jau pošas uz skolu. Salīdzinot ar Martas un viņas brāļa situāciju, šiem izglītība ir garantēta – māte par to ir parūpējusies.
“Es ne uz vienu nepaļaujos, mani ir piekrāpuši gan cilvēki, gan iestādes. Nekas nav nācis viegli, viss ar rētām un traumām,” atzīst Marta, kas, cīnoties par kādu sociālās netaisnības niansi, ar savu dedzīgo enerģiju nonākusi arī Kultūras ministrijas projekta “Latvijas romu platforma” pasākumā, kurā bija novērtēta Martas enerģija, neatlaidība un gatavība mācīties, pilnveidot sevi, un piedāvāta viņai iespēja kļūt par romu mediatori Rīgā. Marta tikmēr uzvarējusi tiesā par situāciju, kad viņai kā vientuļai četru bērnu mammai atteikts trūcīgās personas statuss, jo viņai, lūk, esot brālis, kas pelna… Tas iedrošinājis, ka viņa ir spējīga risināt sarežģītas situācijas pati un palīdzēt citiem. Šobrīd viņa to dara jau trešo gadu un ir piedzīvojusi visdažādākās seriālu cienīgas situācijas. Ir tādi tautieši, kas tiešām ir apjukuši un nelaimīgi, ir tādi, kas kūtri, negrib mainīties un gaida, kad kāds cits visu nokārtos viņu vietā, – cilvēciskais un birokrātiskais situāciju spektrs ir neiedomājami plašs.
Cīnies pats un iedvesmo citus
“Ir reizes, kad es palīdzu vienam ģimenes loceklim, bet citi ar to nav mierā. Ir neizpratne un pat draudi,” stāsta Marta. Atalgojums ir par nepilnas slodzes darbu, tāpēc paralēli ir iespēja strādāt citu darbu, ko tautieši pat nedomā respektēt. “No sākuma viņi nesaprata, kas es esmu – policists, sociālais darbinieks, uzraugs? Vai no manis jābaidās vai jāuzticas? Kad saprata – strādāju viņu labā – tad pieprasījums ir liels! Visgrūtāk ir ar bērnunamu un krīzes centru bērniem, kas izmūk un pie manis meklē naktsmājas. Ārā nakts, asaras acīs, bet kur man viņus likt?” retoriski jautā Marta – nogurusi un stipra. Tomēr ātri saņemas, kā ikvienā dzīves situācijā, un pāriet pie pozitīvajiem sava darba rezultātiem. Rakstīt iesniegumus un ar tiem darboties analfabētu vietā, pavadīt vecos un vientuļos pie ārsta, gādāt dzīves vietu un mēbeles trūcīgajiem, uzmanīt, vai visi romu bērni iet skolā, – tā ir Martas ikdiena. Sadarbība ar labdarības fondiem, kreatīvas idejas un enerģiski panākts izpildījums – tas ir Martas mediatores rokraksts. Problēmu netrūkst, taču jaunās sievietes biogrāfija pierāda, ka visas grūtās situācijas ir atrisināmas, ja cīnies pats un iedvesmo citus.
