Šā gada 3. jūnijs, īsi pēc pulksten sešiem vakarā. Mulsi smaidot un sarokojoties ar apsveicējiem, jaunievēlētais Valsts prezidents Raimonds Vējonis dodas uz Saeimas tribīni. To, ka šāds brīdis varētu pienākt, četrus gadus pirms tam no šīs pašas tribīnes prognozējusi tagadējā Eiropas Parlamenta deputāte Iveta Grigule, kas toreiz Vējoni nodēvēja par Latvijas Obamu. Tagad, sēžot kabinetā, kas iekārtots Valsts prezidenta kancelejas pagaidu mājvietā Melngalvju namā, Vējonis neslēpj, ka pats jau kādu laiku domājis, ka Valsts prezidenta amats varētu būt viņa ilgās politiķa karjeras augstākais punkts.
„Pirms četrarpus gadiem par to es nedomāju. Tajā brīdī vairāk bija doma turpināt darbu kā ministram un perspektīvā plānojot, ka es varētu būt Ministru prezidenta amata kandidāts. No „zaļajiem” es tajā laikā arī tiku virzīts un arī vēlāk tiku virzīts, bet, protams, par prezidentu tajā brīdī negāja pat runa. Man dzīvē jau tā doma par prezidentu būt bija, bet likās tā, ka sākumā varētu būt Ministru prezidents un pēc tam par prezidentu,” saka Vējonis.
Jau tūlīt pēc Vējoņa ievēlēšanas izskanēja dažādas versijas par to, kas varētu būt apsolīts viņa atbalstītājiem. Turpretī pats prezidents apgalvo, ka runas par „darījumiem” esot tikai spekulācijas. Viņš nevienam neko neesot solījis:
„Nekādu darījumu nav bijis. Es pats tikos ar visām politiskajām partijām, lai runātu par tiem darbiem, ko es plānoju darīt, un man atbalstu sniedza mans partijas biedrs Ilmārs Līdaka, kurš uzņēmās tādu kā manu lobēšanu. Es viennozīmīgi varu teikt, ka nekādi darījumi nav notikuši.
Tas, ka mani atbalstīja, zināmā mērā liecina par manu pieredzi sadarbībā ar visiem politiskajiem spēkiem, kas ir pārstāvēti parlamentā. Tur ir daudzi cilvēki, ar kuriem man ir izveidojušās normālas attiecības, un tas, ka varbūt kāds cilvēks pretēji partijas uzstādījumam mani atbalstīja…tas ir slēgtais balsojums, katrā ziņā paldies viņam.”
Tiesa gan, tagad, kad Vējonim pirmo reizi jāuzņemas viens no būtiskākajiem Valsts prezidenta uzdevumiem – Ministru prezidenta amata kandidāta izvirzīšana –, viņš atšķirībā no saviem priekštečiem Valda Zatlera un Andra Bērziņa pagaidām premjerministra izraudzīšanās procesā ieņēmis nogaidošu lomu.
„Tā pamatproblēma ar prezidentu un viņa nomināciju attiecībā uz Ministru prezidenta kandidātu ir tā, ka jebkuram kandidātam, ko prezidents nominē, ir jāsaņem Saeimas vairākuma atbalsts. Tāpēc tas nav vienkāršs darbs, jo mums ir parlamentāra valsts un parlaments ir izšķirošais visās šajās situācijās,” grūtības ieskicē Vējonis.
Par pasīvu vērotāju tomēr Vējoni nevar dēvēt. Tikai dažus mēnešus pēc ievēlēšanas viņš iesniedzis Saeimā likumdošanas iniciatīvu par grozījumiem vairākos ar nacionālo drošību saistītos likumos. Prezidents gan uzsver, ka iestrādes bijušas jau laikā, kad viņš vēl ieņēma aizsardzības ministra amatu.
Savukārt nākamā gada valsts budžeta likumprojektu paketei Vējonis bija iesniedzis priekšlikumus ieviest stingrāku budžeta izdevumu kontroli. Prezidents, kurš ieņēma vides ministra amatu tolaik, kad ar mēģinājumu veidot nulles budžetu izcēlās Einars Repše, ir pārliecināts, ka tēriņi jāvētī regulāri:
„Pirms mēs runājam par jauna budžeta veidošanu, mums ir jātiek galā ar to, vai mums nav jāatsakās no kādām funkcijām, [jāizvērtē], cik efektīvi mēs izmantojam jau piešķirto naudu. Tādējādi mans priekšlikums Budžeta komisijai bija, ka tagad katru gadu, uzsākot budžeta veidošanu, tomēr notiks jau esošo funkciju un izdevumu pārvērtēšana.”
Atšķirībā no sava priekšteča Andra Bērziņa pašreizējais prezidents ir aktīvs dažādu, nereti pat neformālu pasākumu apmeklētājs. Savu reizi viņš par to arī kritizēts. Tomēr, vaicāts par to, vai kritikas šaltis ir atvēsinājušas vēlmi uzspēlēt strītbolu, Vējonis atbild:
„Es piedalos, jo kā es teicu, es būšu pieejams medijiem un arī pasākumos. Un šo principu, kuru es dzīvē esmu piekopis, es arī piekopju. Protams, es nedodos uz katru pasākumu, un tiek vērtēts no tā aspekta, kas ir prezidenta cienīgi un kas nē. Bet mana pieejamība sabiedrībai būs arī turpmāk, to es neplānoju mainīt.
Visi tie pasākumi - vai tā būtu basketbola spēle, vai piedalīšanās pilsētas svētku pasākumos, tas ir tas, ko es līdz šim esmu darījis. Tās ir lietas, kas man ir tradicionālas, un es netaisos pārtraukt tās darīt tāpēc, ka esmu Valsts prezidents. Līdzīgi kā es staigāju uz veikalu, es netaisot beigt staigāt uz veikalu. Es eju sestdienās un svētdienās uz veikalu, un tādā ziņā nekas būtiski nav mainījies.”
Katrā ziņā, sabiedrībai šāds aktīvs prezidents patīk – to apliecina gan sabiedriskās domas pētījumu rezultāti, gan sociālajos tīklos lasāmās atsauksmes. Tā, piemēram, pirms nedēļas, īsi pēc Vējoņa vizītes Vecpiebalgā, Ernests Ķirsis „Facebook” rakstīja šādi: „Bija prieks beidzot publiski redzēt pārliecinātu prezidentu, kas ne tikai prot pateikt labus vārdus par pelnītiem panākumiem, bet arī kritiku par neizpildītiem vai nepadarītiem darbiem!”
