Arī Latvijā šogad patvērumu lūguši daudzi ukraiņi. Daļai Latvijā ir radinieki, citi šurp atsūtījuši tikai atvases, kamēr Ukrainā ir nedroši, un vēl daļa gaida lēmumu par bēgļa statusu. Ar kādu ukraiņu ģimeni Jelgavā, kas šādu statusu gaida, tikās Latvijas Radio. Šī ģimene gan preses uzmanību šogad jau izpelnījās, jo meita bija iekļuvusi kautiņā ar citas Jelgavas skolas meitenēm.
Katerina Ščerbina ar ģimeni no Kijevas aizbrauca spontāni maija sākumā pirms Nacisma sagrāves dienas, jo klīdušas baumas, ka pasākumos šajā dienā varot notikt kādi uzbrukumi. Ģimene līdzi uz Latviju paņēmusi tikai vasaras drēbes un pašu nepieciešamāko, visvairāk vecāki pārdzīvojuši, ka kaut kas varētu draudēt viņu bērniem – viengadīgajam dēlam un meitai Krīstīnai. Tāpēc lēmumu aizbraukt pieņēma ātri, bet Ukrainā atgriezties arvien ir bailes.
„Pagājušajā ziemā, šķiet februārī, sāka cilvēki runāt, ka nebūs produktu. Pat dažas dienas tad veikalā nepieveda maizi un veidojās rindas, visi pirka pašu nepieciešamāko, sāli, sveces,” stāsta Katerina.
„Tāpat runāja, ka vispār nebūs nedz apkures, nedz degvielas, ar ko uzpildīt mašīnas un produktu kļūs vēl mazāk, rindas bija veikalos lielas un viss arī sadārdzinājās. Vienlaicīgi tas, kas noritēja Maidanā, bija briesmīgi, jo tur bojā gāja jauni puiši, katru dienu to skatījāmies un raudājām. Mēs taču nevarējām iedomāties, ka Maidanā sāks šaut. Tas bija briesmīgi. Un tā asiņu un šaušanas enerģētika tur Kijevā nekur nav pazudusi,” saka Katerina.
Bēgļu ģimene dzīvojusi privātmājā Kijevas piepilsētā netālu no Janukoviča rezidences. Arī Maidana notikumu laikā piepilsētā baiļu sajūtu radījuši kādi tumšās drēbēs ģērbti vīri, kas iebiedējuši cilvēkus un rīkojuši uzbrukumus. Atmiņās kopā ar mammu dalījās arī meita Kristīna. „Zini, kad vienreiz braucu mājās ar savu draudzeni, mūs apturēja kara mašīnas,” saka Kristīna.
„Maidana notikumu laikā vēl pirms šaušanas un Molotova kokteiļiem, arī piepilsētā parādījās kaut kādi jaunieši melnās drēbēs, staigāja apkārt biedēja bērnus, rīkoja uzbrukumus iedzīvotājiem, ko līdzīgu diversijām,” atminas Katerina. „Nav skaidrs, kas tie tādi bija, bet cilvēki sāka paši pulcēties un rīkot patruļas vakaros, lai būtu drošāk. Arī mēs Kristīnu pat gājām ik dienu sagaidīt no skolas, jo baidījāmies,” viņa piebilst.
Nu jau Ščerbinu ģimene vairākus mēnešus uzturas Latvijā, Jelgavā. Māja smaržo pēc ēdiena, un, ieejot nu jau labiekārtotajā divistabu dzīvoklī, mamma viesmīlīgi piedāvā ukraiņu pankūkas.
Viesistabā multfilmas skatās meita, kas nav skolā, jo ir apslimusi un ar vienu aci pieskata mazo brāli.
Ģimene atzīst, ka kopumā Latvijā iedzīvoties un integrēties pagaidām neizdodas.
„Ar darbiem arī īsti neiet. To naudu, kuru bijām iekrājuši Ukrainā, trīs mēnešos iztērējām, bet vīrs man ir labs speciālists auto remonta lietās. Sola darbā viņam visu laiku, ka būs normāla alga ap 700 eiro, viņš strādā, bet galu galā vairāk par 300 nesaņem. Taču dzīvokļa izdevumi vien ir ap 300 eiro. Plus vēl internets, bez kura ir grūti, jo tā ir vismaz kāda neliela saikne ar Ukrainā palikušajiem. Tie visi ir ikmēneša izdevumi, bet vēl bērniem ir jāpaēd un mazajam vajag pamperus,” par dzīvi Latvijā stāsta Katerina.
Sadursmes Ukrainā šo cilvēku prātus nodarbina nemitīgi, par to liecina arī tas, ka māte Katerina sociālajos tīklos vēlējās parādīt fotogrāfijas no konflikta teritorijas, kur redzams vīra brālis – militārists darbībā, kā arī kursa biedrene žurnāliste, kas piedalījusies neskaitāmos protestos. Savukārt meita Kristīna vēlāk otrā istabā atrāda mūziku, kuru viņa šobrīd klausoties. Pirmo viņa liek dziesmu ar nosaukumu – „Mana valsts nenokritīs uz ceļiem”.
Mammai dzimtenes mūziķus dzirdēt ir grūti, turklāt mājās palikuši brāļi, un mamma dzīvoklī Kijevā. Ar tuviniekiem gan sazvanās reti, jo nav liekas naudas dārgām tālsarunām.
Tēvam Valentīnam savukārt Jelgavā ir tuvinieki - divi dēli no pirmās laulības un līdz ar to ir arī nepilsoņa pase. Mazajam dēlam ir uzturēšanās atļauja, bet meita un māte arvien gaida iespēju nokārtot bēgļu statusu.
Kopumā ukraiņu ģimene par integrāciju Latvijā slikti neizsakās un ir pateicīga skolai, taču valsts atbalstu nejūt. „Latvijā jums ir daudz labu cilvēku, bet, kā jau visur, arī šeit ir daļa sabiedrības, kas pret Ukrainu šobrīd noskaņoti negatīvi. Bet tas, ko mēs vēlētos, lai valdība mūs saprastu un arī pastieptu palīdzīgu roku. Mēs jau neprasām zelta kalnus, bet vismaz normālu attieksmi un palīdzību sākumā nostāties uz savām kājām. Vīrs taču nevēlas sēdēt uz bezdarbnieka pabalsta Latvijai uz kakla, viņš strādā,” uzsver Katerina.
Šcerbinu ģimene gan arī vairākkārt norādīja, ka netrūkst arī atsaucīgu latviešu, kas grūtajā brīdī jau palīdzējuši, ziedojot dažādas mantas. ANO dati liecina, ka kopumā bēgļu gaitās devušies gandrīz miljons ukraiņu gan valsts iekšienē, gan uz dažādām bijušās Padomju savienības valstīm. Latvijā pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē patvērumu šogad lūguši ap 70 Ukrainas iedzīvotāju, taču bēgļa statuss pagaidām nevienam nav piešķirts.
