Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas ikdiena ir saspringta un atlicināt brīdi sarunai, kas nav saistīta ar aktuālo dienaskārtību, izrādās sarežģīti. Mūsu saruna notiek vēlā ceturtdienas pēcpusdienā, kad Saeimas sēdē, kurā tiek lemts par valsts budžeta pieņemšanu pirmajā lasījumā, ir izsludināts pārtraukums. Tiekamies klusā un nelielā telpā – kabinetā, kas Ministru prezidenta vajadzībām iekārtots Saeimas namā, līdzās bibliotēkai. Vaicāju, vai pirms gada Straujuma, kas tobrīd pat nebija ”Vienotības” biedre, varēja iedomāties, ka šā gada nogalē jau otro reizi būs uzņēmusies valdības vadītāja pienākumus.
”Nu, varbūt pirms gada, kad sākām to runāt, bet pirms pusotra gada noteikti nē. Man nebija sapņos un nebija arī mērķos vadīt valdību,” saka premjere.
Straujuma neslēpj, ka šobrīd viņas dzīve pilnībā pakārtota valdības vadītājas pienākumiem. Ar to nākas rēķināties arī viņas ģimenei.
Es zināju, ka tas ir grūti, bet es nezināju, ka tas ir tik ļoti sarežģīti. Faktiski ir tikai premjera amats un nekas vairāk," atzīst Straujuma.
Madara Fridrihsone: Kā to uztver jūsu ģimene?
Laimdota Straujuma: Dažādi. Dažādi, pilnīgi dažādi. Es jau te esmu teikusi, ka mazāko mazmeitu ļoti interesē, kā es tieku iekšā tur…televīzijā kā es tieku iekšā. Bet…viņi uztver arī kā pienākumu. Tas jau ne tikai mani ietekmē, tas ietekmē visu ģimeni. Bērnus, kā jūs zināt, māsu manu, kas vispār nav saistīta ar politiku, ierauj iekšā. Tas uzliek zināmu sasaistītību ģimenei, jo, protams, zina. Tāpat mazbērniem, protams, zin skolā. Kā man vecākais mazdēls teica: ”Būs jāmācās!” Tas ir tāds zināms pienākums visiem kopā.
Taujāta par to, vai piekristu uzņemties premjerministres pienākumus, ja zinātu, ka jau martā Krievija anektēs Krimas pussalu un ģeopolitiskā situācija Eiropā strauji mainīsies, Straujuma uz mirkli aizdomājas.
”Tajā mirklī es arī tā domāju, ka deviņi mēneši, vēlēšanas tūlīt būs. Tā ir atbildība pret esošo valdību, Valdi Dombrovski. Un, nē, nu es neredzētu, kas tur mainītos. Tāpat kādam būtu jāuzņemas šo atbildību. Tajā mirklī jau nebija īpašu variantu, bija jāizvēlas, ”Vienotībai” bija jāizvēlas. Es ļoti cienīju un cienu Valdi Dombrovski. Un… es domāju, ka tāpat tas būtu noticis. Bet, protams, tas bija pārsteigums un tāds, ka pēkšņi mēs visi bijām milzīgā neizpratnē, cik tālu notiks tas, kas notiek Ukrainā, ko darīt ar sankcijām, kā labāk valstij. Un arī martā-aprīlī bija ļoti daudz iekšējo mēģinājumu destabilizēt situāciju,” stāsta Straujuma.
Pērnā gada sākumā, jau pēc Straujumas pirmās valdības apstiprināšanas politiķu aprindās tika mēļots, ka viņa valdību vadīs vien līdz vēlēšanām. Tika pieļauts, ka jau 12. Saeimas vēlēšanu kampaņā ”Vienotība” par savu Ministru prezidenta amata kandidāti virzīs partijas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu. Tomēr dažu mēnešu laikā atklājās, ka ”Vienotības” vēlētāji Straujumu vērtē ļoti atzinīgi. To apliecināja arī vēlēšanu rezultāti – vēlēšanu zīmēs ”krustiņus” iepretim viņas vārdam ievilka vairāk nekā 25 tūkstoši Vidzemes apgabala vēlētāju. Pati tagad atzīst, ka tikai vasarā sapratusi, ka ar Saeimas vēlēšanām viņas darbs premjerministra amatā nebeigsies.
To mēs runājām partijā jau jūnijā – jūlijā, ka ir ļoti grūti aiziet, ja neiet slikti. Un tad, kad partijai bija jāizvirza kandidāts nākošam premjeram, tad šīs sajūtas man radās, ka tas varbūt nav uz vienu dienu,” atklāj premjere.
Internetā un sociālajos tīklos valdības vadītāja dēvēta gan par Latvijas Merkeli, gan par vecmāmuļu. Pati gan nekad neesot domājusi, kurš no šiem apzīmējumiem viņai piedien vairāk. Tomēr Straujuma nenoliedz, ka ir uz kompromisiem un konfliktu nogludināšanu vērsts cilvēks.
”Jā, es vienmēr, arī valsts sekretāra amatā, esmu gājusi un meklējusi kompromisus, lai nebūtu šī atstumtības sajūtas kādai no grupām. Bet vienalga tie lēmumi jau jāpieņem un jāvirzās, bet jautājums ir, kā tas tiek pieņemts. Ar Pašvaldību savienību mēs diskutējām, un viņi izteica gandarījumu, ka tiek meklēts kompromiss," stāsta premjere.
Cilvēkiem ir jāsaprot, ka kompromiss tiek meklēts un jāizskaidro, kāpēc ne vienmēr var atrast to kompromisu. Tāpat tagad – par skolotāju atalgojumu. Nu mēs nevaram pateikt, ka no 1. janvāra būs palielinājums, mēs nevaram iemest naudu tajā bedrē, kas nav sakārtota,” turpina Straujuma.
Tiesa gan, dažkārt nākoties nodemonstrēt arī striktāku nostāju.
Madara Fridrihsone: Bet vai dažreiz negribas uzsist kulaku galdā un pateikt: būs tā?
Laimdota Straujuma: Es kādreiz uzsitu. Es kādreiz uzsitu un tad ir ļoti labi, jo, ja pusgadā reizi uzsit, tad ir visiem uzreiz tāds pārsteigums!
Madara Fridrihsone: Tas strādā?
Laimdota Straujuma: Tas strādā. Tas uzreiz nostrādā.
Straujuma, kas savulaik bijusi gan Zemkopības, gan krīzes laikā likvidētās Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas valsts sekretāre, ilgu laiku piederējusi pie Latvijas ierēdņu ”spices”. Viņa bijusi arī vairs neeksistējošās Tautas partijas biedre. 2011. gadā, esot bezpartejiska, viņa kļuva par ”Vienotības” deleģētu zemkopības ministri Valda Dombrovska valdībā. Vaicāta, vai ierēdnis, nokļūstot ”lielajā politikā”, atklāj ko jaunu par ”politikas virtuvi”, Straujuma gan atbild noliedzoši.
”Nē, protams, ka nē. Es esmu tik ilgi bijusi klāt tam visam. Bet ir cita lieta, ka tev pašam ir jāpieņem šie lēmumi, ka tev pašam ir jāsaskaras…lai gan arī ierēdniecībā bija, ka nu ir dažādi izaicinājumi un dažādi risināmie jautājumi. Cilvēki arī pie manis tad, kad es biju valsts sekretāre, nenāca vienkārši papļāpāt, pateikt paldies, nāca, kad bija risināmi kādi jautājumi. Es jau pie tā esmu tik ļoti pieradusi, ka nebija nekādas atšķirības. Bet, protams, premjera amats, tā ir cita atbildība. Tā ir cita atbildība,” atzīst Straujuma.
Tāpat valdības vadītāja noliedz runas, ka aiz ļoti daudziem politiskiem lēmumiem slēpjas kādas plašākai publikai nezināmu personu intereses.
Man neviens nekad nav lūdzis un… es arī nekad tam nepiekristu," saka valdības vadītāja. "Bet nu nekad jau nevar izslēgt, ka tur tās intereses ir un to neredzi. Bet nē, atklāti ne mirkli. Es esmu dažkārt pajautājusi. Ir dažādi bijis, bet es varu pilnīgi atklāti pateikt, ka neesmu piekritusi nevienam lēmumam, par kuru es saprastu, ka tas nav valstij nepieciešami un ka tur tiek bīdītas kādas intereses.”
Jautāju, vai Straujumu nebiedē tas, ka agrāk vai vēlāk viņai var nākties sadzīvot ar tā dēvēto ekspremjera sindromu. Valdības vadītāja atbild noliedzoši – pagaidām šķietot, ka izjutīšot vien atvieglojumu.
Kurš zina, kā tas beigsies, kā tas būs pēc tam. Es runāju ar Aivu, kas ir politiķiem pārbaudījumi. Tie ir pārbaudījumi ar slavu, ar varu un ar naudu. Un man nav intereses nevienā no šiem virzieniem. Ne man ir būtiska vara, ne man ir būtiska slava, ne man būtiska nauda. Līdz ar to es domāju, ka jutīšos savu pienākumu izpildījusi," spriež Straujuma.
Madara Fridrihsone: Bet, vai būs arī tāds kā atvieglojums?
Laimdota Straujuma: Jā, man šķiet, ka jā. Saprotiet, ir grūti pateikt, kas būs tad, bet tagad man šķiet, ka jā. Tas nav viegls darbs, tā ir nepārtraukta atbildība, ja tev ir pienākuma apziņa. Un vienmēr šķiet, ka var izdarīt labāk. Un tad ir jātiek galā ar sevi šajās izjūtās.
Intervijai atvēlētais laiks ir ierobežots – to beidzam brīdī, kad Saeima jau atsākusi debatēt par valsts budžeta likumu. Tribīnē stāvošais Latvijas Reģionu apvienības deputāts Mārtiņš Bondars ironiski konstatē, ka Ministru prezidentes un finanšu ministra zālē nav, un Straujumai nākas steigšus atgriezties Saeimas sēžu zālē.