Septembrī Latgales piena lopkopju, kuri līdz šim nebija izcēlušies ar īpašām protesta aktivitātēm, vadzis bija lūzis. Daugavpils centrā lija piena upes, proti, zemnieki bez maksas izdāvāja pienu pilsētniekiem.
„Tas bija izmisuma sauciens,” tā šo akciju šobrīd raksturo tās iniciators un atbalstītājs Roberts Jonāns.
Atskatoties uz šo gadu, viņš gan secina – sajūta, ka gan rakstītās vēstules, gan intervijas medijos, gan pat šī protesta akcija rezultātu tomēr nav devušas. “Mums bija atbilde no Zemkopības ministrijas ar lieliem cipariem. Diemžēl visi tie cipari bija skaitļi, kurus mēs saņemam jebkurā gadījumā. Tie nav atkarīgi no krīzes. Vienīgi 7,5 miljoni bija palīdzība nozarei, bet to joprojām nav,” viņš saka.
Ar Robertu Jonānu Latvijas Radio tiekas viņa govju fermā Sventes pagasta „Stārķos”, kur mīt aptuveni 150 slaucamās govis. Tās ir paēdušas un ik dienu saražo aptuveni trīs tonnas piena. Saimnieks smejas, ka neslaukt jau nevar: “Protams, piens ražojas katru dienu, un to var glabāt ne vairāk kā divas dienas un tad jārealizē. Ar pienu mēs esam reālā situācijā katru dienu – piens izslaukts, tas jārealizē un variantu nav.”
Kopā ar vēl vairāku Latgales un Sēlijas saimniecību izslaukumiem šis piens nonāk kaimiņos Lietuvā. Tas pagaidām izdevīgākais variants, taču vienalga nesedz izdevumus un ieguldījumus.
Problēmas sakne ir krīze, ko raisīja politika. “Protams, neviens politiķis neuzņemsies uz sevi tādu atbildību – ne mūsu, ne Eiropas politiķi. Viņi dara tā, kā viņi uzskata, kā jādara. Viņi ir aizgājuši daudz tālāk no ekonomikas. Visi mēs to saprotam, varbūt skaļi par to politiķi nerunā, viņi mēģina pārmācīt Krievijas lāci. Lai viņiem tas izdodas,” ar skumjām saka Roberts Jonāns.
Taču kurš tad palīdzēs piena lopkopjiem, kas ņēmuši kredītus, lai modernizētos un ievērotu prasības? Turklāt noteikumi mainās un zemnieki ir neziņā. “Ar mūsu valsti ir kā ar bitēm, varbūt pat trakāk. Dzirdēju, ka mēslu krātuvju būvniecības prasības pagarinātas uz diviem gadiem. Sanāk – tie, kuri ir godprātīgi un pilda visus sākotnēji izteiktos likumus… un kāpēc man vajadzēja to tagad taisīt, ja tagad atcelti uz diviem gadiem? Es arī varēju pēc diviem gadiem būvēt krātuvi, un tad tā situācija varbūt būtu labāka. Tāds kā muļķis tagad paliku,” piktojas lauksaimnieks.
Ja būtu tikai piena lopkopība, būtu pavisam smagi, glābj tas, ka saimniecība vēl nodarbojas ar graudu audzēšanu, atzīst „Stārķu” saimnieks. Līdzīgi kā daudzi Latgales piensaimnieki viņš cerības lielas uz nākotni piena nozarē nelolo un pārliecināts, ka nozare valstī jāsaglabā, taču nezina, vai izdosies.
Šobrīd Latgales lauksaimnieki gatavo vēstuli Valsts prezidentam un Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomei, uzsverot, ka krīzes sekas nozarē nemazinās, jo arī reāls atbalsts šajā krīzē nav saņemts. Jonāns piebilst, ka risinājumi ir jāmeklē, jo, likvidējot nozari, to atjaunot pēc gadiem jau būs neiespējami.
